Fragments no intervijas:
Vai jūs sevi varat nosaukt par nacionālisti?
Jā, noteikti. Esmu par Latviju kā nacionālu valsti, kas radīta latviešu tautas, kultūras, valodas, tradīciju saglabāšanai un attīstībai. Viss atkarīgs no tā, kādu saturu ieliek šajā jēdzienā iekšā.
Tomēr publiski izskan, ka jūsu apvienībā daļā biedru ir neapmierinātība ar to, ka pašvaldību vēlēšanu laikā Sarmīte Ēlerte esot bijusi nacionālāka par jums, un NA esot jāstiprina sava cietā līnija.
Man neviens nav klāt nācis un to teicis. Pilnībā pieļauju, ka cilvēkiem ir dažādi viedokļi. Galu galā es jau neesmu šokolāde, kas visiem var garšot un patikt. Kādam var kaut kas patikt, kaut kas nepatikt, bet man svarīgāka ir partijas kopīgā nostāja, kurā man tika uzticēts būt par līderi un veidot komandu. Strādāt pie programmas Rīgai. Es ļoti daudz pie tā strādāju, un, kā mēs redzam, - vēlēšanu rezultāti ir pozitīvi, pat labāki, nekā mēs sākotnēji bijām gaidījuši. Tas nozīmē, ka mana pieeja un komunikācijas veids ir izrādījies pareizs.
Kā jūs redzat savu darbu tagadējā Rīgas domē?
Pēc sēdēm, kurās esmu bijusi, es saprotu, ka darbs būs ļoti grūts. Atmosfēra Rīgas domē ir ļoti saspringta - tur nav laba aura. Jo pozīcijai un opozīcijai ir krasi diametrāli vēsturiski iesakņojušies pretnostatījumi. Saspīlētā atmosfēra un attiecības nav motivējošas. Un mums būs vajadzīgi ļoti labi izstrādāti un spēcīgi argumenti, lai virzītu uz priekšu savas idejas. Mani māc šaubas par atsevišķu jaunievēlēto Rīgas domes amatpersonu kvalifikāciju un profesionālajām īpašībām. Tas, ka daži no viņiem nav faktiski nevienam pazīstami, ir mazākā bēda. Tas, ka opozīcijas deputātiem no Nacionālās apvienības un Vienotības ir īpaši jālūdz, lai varētu ieraudzīt vispār, kā izskatās amatiem nominētie kandidāti, jo «reglaments» neparedz iespēju uzdot šiem kandidātiem jautājumus par viņu izglītību, kvalifikāciju, - ir kuriozi.
Piemēram, Pilsētas attīstības komitejas vadītāja amatam tika virzīts un, protams, tajā ievēlēts Maksims Tolstojs, kuru es nepazīstu, nezinu pat, kā viņš izskatās. Mums īpaši vajadzēja lūgt Nilu Ušakovu, lai atkāpjas no reglamenta un ļauj apskatīt kandidātu, un atļāva pat uzdot vienu jautājumu par izglītību.
Šaubos, ka cilvēks, kurš uz šo elementāro jautājumu nespēj pareizā latviešu valodā atbildēt, jo jauc tagadni ar nākotni, bet komunikācijai komitejā būs jānotiek latviešu valodā, atbilst profesionālajam līmenim, lai politiski vadītu pilsētas attīstību. Pieņemu, ka vadošajā koalīcijā tagad ir tāda varas vertikāle, ka nevienam nav pat pašam jādomā, bet jābūt precīzam norāžu izpildītājam, ko sniedz augstākā vadība. Tomēr vismaz pilsētas tēla vārdā varēja padomāt par kaut kādu atbildību, izvēloties savus kadrus, ko tagad, darbinot varas mašīnu, viņi apstiprina amatos mehāniski.
Vai jūs pieļaujat politisku sadarbību ar Gods kalpot Rīgai! deputātu grupu?
Viņiem jau nav frakcijas, viņi ir kopējs bloks - SC/GkR. Redzot, kādā formā un kā tiek veidoti lēmumi, neredzu galīgi nekādu atšķirību starp Saskaņas centru un Gods kalpot Rīgai!. Viņu savstarpējā harmonija ir vienkārši reibinoša.
Jūs sākat ievērot, ka nonākšana opozīcijā cilvēkam vai partijai, kas vēlas strādāt, nav izaicinājums. Savukārt ar pietiekami lielu varbūtību pastāv iespēja, ka nākamā valdībā varētu būt SC. Vai ir kādi nosacījumi, kuriem izpildoties jūs būtu gatavi kaut kādā formā sadarboties ar SC?
Pašreizējā situācijā, domāju, nē. Tas nav jautājums, kuru es vienpusēji varētu izlemt. Mēs runājam, vai Nacionālā apvienība ir tam gatava, kur es neesmu NA kopējā viedokļa paudēja. Bet es personiski šobrīd šādu iespēju neredzu. Turklāt es neticu, ka uz nākamajām Saeimas vēlēšanām Saskaņas centrs būs tas pats, par ko mēs domājam un runājam šodien.
Kādā ziņā?
Arī šajā partijā, šķiet, nav tik viennozīmīga uzskata, kādā veidā tai turpmāk attīstīties. Domāju, ka ir ļoti liela atšķirība starp to Saskaņas centra saliedētību, kas ir Rīgas domē, un to, kas valda nacionālajā līmenī. Pilnīgi iespējams, ka uz Saeimas vēlēšanām SC būs citādā pozīcijā nekā patlaban.
Pozīcijā uz rietumiem vai uz austrumiem?
Nē, es domāju, ka ne vairāk uz Krieviju orientētā, bet tieši liberālākā virzienā. Ne tik uzsveroši krieviskā noskaņojumā, bet gan spēlējot vēlmi iegūt arvien vairāk latviešu vēlētāju.
Tad varētu būt kāda konstrukcija, kurā Nacionālā apvienība vienojas ar Saskaņas centru?
Atkal - es gribu uzsvērt, ka runāju par savu pozīciju - jebkuram politiskam spēkam ir jābūt savai ideoloģijai par Latvijas valsts attīstību. Mums NA ir nemainīga, skaidra ideoloģija par Latviju kā nacionālu valsti un redzējums par savas valsts attīstību. Piemēram, Latvija, kurā valsts valoda ir latviešu valoda, un šādi jautājumi vispār netiek debatēti, apstrīdēti un apšaubīti.
Jūs runājat par nacionālu valsti ar eiro?
Tas ir mūsu kompromiss. Tā ir mūsu izšķiršanās, ko esam pauduši, jau pievienojoties Eiropas Savienībai. Un tāda pati nacionāla valsts ar eiro ir arī Vācija vai Itālija, vai jebkura cita, kurai ir eiro. Valūtas maiņa nenozīmē, ka mēs atsakāmies no savas valsts un pēkšņi kļūstam nenacionāla valsts. Tas gan jāatzīst, ka Latvijas lats ir zināms Latvijas nacionālās valsts un identitātes simbols.
Tikai simbols, nevis instruments?
Jebkura valūta ir instruments noteiktas politikas un mērķa sasniegšanai. Ja šobrīd paskatāmies, ar kādiem instrumentiem varam sa-sniegt mērķus un saglabāt ģeopolitisko virzību uz Eiropu, viens no tiem ir eiro. Tomēr pati uzskatu, ka atteikšanās no mūsu nacionālā simbola lata ir ārkārtīgi liels kompromiss.
Nacionālās apvienības iekšienē ir dažādi viedokļi, bet jūs pati esat par vai pret eiro?
Visu izvērtējot, es esmu par. Jo bieži vien ir jāpieņem lēmumi, kas nav 100% pozitīvi vai labi vai 100% negatīvi vai slikti. Vienmēr ir kaut kāda izšķiršanās, un tas ir kompromiss.
Vai nav pretrunas starp dalību Eiropas Savienībā un nacionālu Latvijas valsti?
Nedomāju, ka tā ir milzīga pretruna, bet tas, ka mums tas ir izaicinājums pārbaudīt savu mugurkaulu un labāk saprast savas saknes, - tas gan. Amerikas Savienotajās Valstīs šī nacionālā identitāte nav tik svarīga, jo tās izveides pamatā ir vienota politiska pārliecība, savukārt Eiropas Savienība tomēr ir nacionālu valstu apvienība, kur katra valsts nāk ar savu kultūru un tradīcijām un piederības sajūtu konkrētai nācijai. Paskatīsimies, piemēram, Polija, Itālija, Vācija, Francija ir ļoti stingras savas nacionālās identitātes un kultūras saglabāšanā.
Vienlaikus Eiropas Savienībā ir programmas ar mērķi, lai jaunākajā paaudzē primāra būtu jau Eiropas, nevis nacionālā identitāte.
Tam es nepiekrītu. Es uzskatu, ka tas ir nepareizi. Atteikties no nacionālās identitātes ir atteikties no daļas sevis. Un tā nav pareiza vīzija. Jo cilvēks, tāpat kā valsts, bez savas identitātes kļūst par dvēseliski aprobežotu radījumu. Tad tu kļūsti par pelēko masu - tāds pats kā visi. Jaukais un krāsainais ir tieši atšķirībā.
Jums tas ir vienalga, ka Latvijas valstij piederošā uzņēmumā pretēji valsts valodas likumam vadības sēdes notiek angliski?
Nē, man tas nav vienalga. Drauds latviešu valodai nav saistīts tikai ar krievu valodas lomu, bet arī vispārēja globalizācija - darbība Eiropā un citviet pasaulē - ietekmē procesus Latvijā, tostarp latviešu valodas vietu sabiedrībā. Mani tas satrauc, kad skatos uz saviem bērniem. Tās programmas, filmas un spēles, kas viņiem šķiet interesantas, viņi apgūst un redz tikai angļu valodā. Multfilmas tikai angļu, mūzikas kanāli tikai angļu, filmas tikai angļu, datorspēles tikai angļu. Visa viņu virtuālā dzīve, kas vienlaikus ir svarīga viņu ikdienas dzīves daļa, ir tikai angļu valodā. Līdz ar to es jau redzu, ka, savstarpēji komunicējot, precīzāk savu domu vai izjūtas bieži vien viņi spēj izteikt angļu valodā. Manuprāt, šī angliskošana gan sadzīvē, gan izglītībā ir otra galējība. Pastaigāsim kaut vai pa Vecrīgu - veikalu, kafejnīcu nosaukumi - tā vairs nav latviskā, bet cita identitāte. Protams, to, ka bez latviešu valodas vēl arī citās valodās ir skaidrojums, kas tas ir par veikalu, es neuzskatu par ārprātīgi lielu pārkāpumu. Tās tieši vairāk ir rūpes par mūsu viesiem.
Bet dramatiska situācija ir ar latviešu valodas zināšanām un lietošanu. Paskatīsimies - arvien vairāk es redzu mūsu pusaudžus un jauniešus lepojamies ar 8, 9 vai 10 angļu valodā, bet latviešu valodā tajā pašā laikā viņiem ir atzīme 5 vai 6. Angliskošanās ir tā lieta, kas pašlaik ar mums notiek. Man rodas sajūta, ka 80% jauniešu vairs pat neapsver iespēju, ka viņi varētu turpināt mācīties Latvijā. Ārzemes viņi redz kā vienīgo panaceju, lai viss viņu dzīvē būtu labi.
Jūs darbojaties Latvijas gaisa satiksmes valdē. Nedomājat tāpēc par satiksmes ministres portfeli perspektīvā?
Nē, nedomāju. Es šobrīd domāju, kā pabeigt ļoti svarīgus projektus, kas attiecas uz LGS un Latvijas interesēm kopumā aviācijas jomā.
Ko jūs darāt tajos daudzajos komandējumos, kas bija izsaukuši nemieru priekšvēlēšanu laikā, un kas par to maksā?
Esmu tā, kas uzņēmumā atbild par visiem starptautiskajiem projektiem. Aviācijas joma ir starptautiska pēc būtības, un vadības līmenī starptautiskajās sanāksmēs un darba grupās tiek pieņemti daudzi svarīgi lēmumi, kuri pēc tam jārealizē Latvijā. It īpaši tagad, kad Eiropas Savienībā tiek īstenota ārkārtīgi nozīmīga aviācijas industrijas reorganizācija, iedzīvinot Vienoto Eiropas debesu konceptu Single European Sky. Eiropas Komisija ik gadu pieņem 2-3 regulas, kas attiecas uz gaisa telpas vadību, un šo regulu izstrādes procesā notiek aktīvs darbs darba grupās, aizstāvot Latvijas intereses. Eiropas Vienoto debesu koncepta mērķis ir samazināt defragmentēto Eiropas gaisa telpu, optimizējot lidojumu plānošanu, veicinot valstu sadarbību, samazinot izmaksas un pārejot uz videi draudzīgāku aviāciju. Katrs mērķis ir cēls, bet tie ir saistīti ar nozīmīgiem infrastruktūras modernizācijas projektiem un lielām investīcijām. EK notiek aktīvas diskusijas starp tehnoloģiju ražotājiem, mums - gaisa vadības pakalpojumu sniedzējiem un EK par nepieciešamajiem projektiem, pieejamību ES fondiem. Piemēram, ceturtdien, 27. jūnijā, EP pieņēma sākotnējā redakcijā līdzekļu piešķiršanu - 1,8 miljardi eiro, lai realizētu daļu no gaisa vadības tehnoloģiju modernizācijas projektiem SESAR projekta ietvaros.
Visu interviju lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!