Kaut kur Latvijas ierēdniecības dzīlēs jau paleozojā radies teiciens - ja grib kaut ko sakult sviestā, jāveido darba grupa. Vadoties pēc šīs teorijas, darba grupas parasti veidoja gadījumos, ja kaut ko vajadzēja "norakt", bet skaļi to nevarēja teikt. Vēl vairāk - bija jāapgalvo, ka darbs ir ārkārtīgi un tūlītēji nepieciešams, citādi Latvija nogrims vai vismaz pagrims. Kaut vai ilggadējā Latvijas Radio un Latvijas TV apvienošanas darbgrupēšana.
Līdz šim darba grupām uzdeva pētīt atsevišķus nozaru virzienus. Darba grupa ministrijas, šajā gadījumā - Veselības ministrijas -, vadīšanā ir unikāla. Skaidrs mājiens, ka situācija ir pietiekami nenopietna. Ja būtu nopietna, piesaistītu konsultantus.
Par atbildību un atalgojumu. Jaunveidojamai darba grupai atalgojuma nav. Visi strādās idejas vārdā, kura, protams, katram sava. Tā kā nav arī nekāda reglamenta, uz tām pasēdēšanām reizi nedēļā (maksimums!) atnāks, kam brīvāks brītiņš un kas mīl parunāties. Atbildības arī nekādas - ekonomiskās nav, jo algu nemaksās, juridiskas arī ne, jo diez vai ar "locekļiem" slēgs kādus līgumus. Un galu galā politiskās arī ne, jo to savā bezgalīgajā laipnībā uzņēmusies Ministru prezidente, savukārt tiešo vadību - Ilze Viņķele, kurš gan cits.
Patīkams arī sīkais teātrītis ar leļļiem-ministra kandidātiem. Izrādās, par šādu ekskluzīvu darba grupu "lajtnats Dubs jau pirms kara esot runājis ar apriņķa priekšnieku" /J. Hašeks/. Precīzāk - Ilze ar Laimdotu. Kā Viņķeles kundze bezgalīgā tolerancē teikusi Dienai - tas bijis vēl tad, "kad Circenes kundze mēģināja saprast, vai viņa demisionēs vai ne". Lieliski, ka pēc šāda cirka godājamie kandidāti vēl gatavi lēkt iekšā darba grupas taborā. Apbrīnojama pacietība idejas vārdā! Arodbiedrība, piemēram, uz tādu grupu nemaz neiešot. Tiesa, neviens jau vēl nav aicinājis.
Pat uz šī ākstīšanās fona spilgti izdalās darba grupas lielais uzdevums. Tātad - sarakstīt, kas Veselības ministrijai būtu jādara. Jau domāju - nu, kas tur ir ar to ministriju, ka lietas neiet. Ļoti vienkārši - viņi līdz šim nav zinājuši, kas jādara. Par šo gan Circenes kundze, gan priekšgājēji, piedodiet, jāšņorē uz līdzenas vietas.
Bet pagaidiet! Pagaidām jau nekādas darba grupas nav. Izveide esot procesā, bet process vēl "ņe pošol" (latv. - stāv) /M. Gorbačovs/, jo, raugi, par nozari politiski atbildīgā Straujumas kundze nu savīkšījusies uz atvaļinājumu.
Vēl mums ir arī prezidents. Viņš tādas darba grupas neatzīst un pastāv, ka vajag ministru. Sācis meklēt pats. Kā jau tādos gadījumos - nekas neesot sanācis, bet domas neplānojot mainīt.
Pasaules vēsture zina gadījumus, kad šāda augstu personu pretstāve beidzas ar visādiem nemieriem. Varam nomierināties, tas nav latvieša dabā… jo arī prezidents aizgājis atvaļinājumā.
PAREIZAIS VIEDOKLIS. Lai panāktu kompromisu, jārīkojas šādi: jāpieņem tomēr ministrs, bet uz pusslodzi un ar tiesībām darbus apvienot. Viņam jāatbild par nozari, vienlaikus izpildot darba grupas brīvprātīgi-obligātos ieteikumus.
Tā mēs tiem igauņiem arī beidzot parādīsim garu degunu.