Ilzi Viņķeli iztaujāja Māris Zanders:
Šogad Saeimai būs jālemj par trim ļoti augsta līmeņa amatpersonām - kurš būs nākamais Valsts prezidents, kurš - Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētājs, kurš - ģenerālprokurors. Jūs šonedēļ publiski aicinājāt diskusijas par kandidātiem sākt savlaicīgi un aktīvi. Ko tas nozīmētu praktiski?
Diskutēt vispirms nozīmē šos jautājumus kā tādus likt uz izskatīšanu frakcijā. Tas būtu loģisks sākums - jo es, protams, varu līdzīgu aicinājumu izteikt visai Saeimai, bet citu frakciju deputātiem uz tādu nav jāatsaucas. Protams, viena saruna frakcijā neko nedos, jo mums pirmām kārtām ir jāvienojas, vai mēs veicam minēto posteņu līdzšinējo ieņēmēju darbības izvērtējumu, vai mēs lūdzam talkā kādus ekspertus. Valsts prezidenta gadījumā situācija pat varētu būt vienkāršāka, jo šī amata ieņēmējam nav nepieciešamas tādas profesionālās kvalitātes kā AT priekšsēdētājam un ģenerālprokuroram. Un, piemēram, AT priekšsēdētāja gadījumā (te jāatgādina, ka tieši viņš piedāvā parlamentam kandidatūru ģenerālprokurora postenim), manuprāt, Ilmai Čepānei kā bijušajai Saeimas Juridiskās komisijas vadītājai būtu jānāk frakcijai palīgā. Jo vairāk tāpēc, ka, man šķiet, viņai būtu ko teikt.
Tā būtu diskusijas forma. Kāds būtu saturs? Jo ir, piemēram, šāds vērtēšanas modelis: pašreizējais amata ieņēmējs skandālos nav iekūlies, nekādas glupības nav sastrādājis, attiecīgi - lai turpina strādāt.
Ziniet, es to varu pateikt atklāti - esmu nogurusi no «mazākā ļaunuma» principa Latvijas politikā. Tas ir neprofesionāli, tas ir gļēvi, tā ir izvairīšanās no skaidras valodas, tā ir izvairīšanās no lēmumu pieņemšanas. Cik ilgi var tā turpināt?
Respektīvi, vērtējot vajadzētu ņemt vērā arī to, ko konkrētais cilvēks nav izdarījis, lai gan varēja un vajadzēja?
Tieši tā.
Vai izvērtējumu neapgrūtina tas, ka nav skaidrības par alternatīviem kandidātiem? Tā teikt, kāda jēga vērtēt, ja par tiem pašiem personāžiem jau vien būs jābalso?
Manuprāt,
tie ir ļoti saistīti procesi. Ja iet pa ierasto taku... Redziet, tā
slēptā dienaskārtība ir gandrīz fiziski sajūtama - nebūsim
naivi. Frakciju un partiju vadītāji jau ļoti rūpīgi plāno.
Vismaz to, kas saistīts ar Valsts prezidenta vēlēšanām. Līdz ar
to manis minētā vērtējuma veikšana būtu tikai cieņas
parādīšana sabiedrībai, pašreizējiem šo amatu ieņēmējiem un
potenciālajiem ieņēmējiem, un galu galā pašiem sev. Es negribu
piedzīvot situāciju, ka mēnesi pirms, teiksim, Valsts prezidenta
vēlēšanām man pasaka, ka balsojums būs tāds, un tad iestājas
t. s. partijas disciplīna. Es gribētu šajā sakarībā arī
atgādināt, ka attiecībām starp partijas frakciju un partijas
vadību nevajadzētu būt kā starp uzņēmuma vadību un tajā
strādājošajiem. Ir nepieciešams līdzvērtīgums.
Aivaru Lembergu iztaujāja Romāns Meļņiks:
Šovasar Valsts prezidenta vēlēšanas. Sabiedrības vairākums gribētu, lai to ievēlētu tauta, nevis parlaments. Vai prezidenta ievēlēšanas kārtība būtu jāmaina? Cik zinu, par to esat diskutējuši arī ZZS Saeimas frakcijā. Turklāt socioloģiskie pētījumi uzrāda, ka tiekat uzskatīts par vispiemērotāko pretendentu.
Diskusija par to tiešām bija. Es tieši teicu, ka, pēc manām domām, būtu dīvaini gadu gadiem aizstāvēt ideju, ka jābūt tautas vēlētam prezidentam, un tagad pēkšņi mainīt viedokli tikai tāpēc, ka kāds ir sabijies, ieraugot reitingus. Es uzskatu: ja politiķiem šī pozīcija ierakstīta programmā un viņi to publiski definējuši, tad nevar mainīt viedokli atkarībā no kādas konjunktūras situācijas.
Ierauga, ka esat populārākais starp tiem, kurus tauta gribētu redzēt prezidenta amatā, un tāpēc uzreiz maina attieksmi pret ievēlēšanas kārtību?
Jā. Es domāju, ka tā pati Viņķele, kāds no nacionāļiem un ne tikai šajā sarakstā neredz sevi un tāpēc vairs nevar mierīgi naktī gulēt.
Pieminējāt Viņķeli. Viņa nupat nākusi klajā ar iniciatīvu, ka nepieciešama savlaicīga publiska diskusija par to, kādām prasībām būtu jāatbilst augsto amatu pretendentiem. Jo pretējā gadījumā partiju un frakciju vadītāji, tostarp Āboltiņa, izlemšot citu deputātu vietā. Ko par to sakāt?
Sorosīti jau gandrīz pirms gada sāka raisīt ažiotāžu ar mērķi diskreditēt Andri Bērziņu kā iespējamo Valsts prezidentu nākamajiem četriem gadiem. Jau tika vākti paraksti un tā tālāk. Arī šī Viņķeles priekšlikuma būtība ir nepieļaut Bērziņa atkārtotu ievēlēšanu. Iecere ir tā viņu diskreditēt, lai atkārtota nominācija būtu publiski neiespējama.
Pietiek resursu, lai ko tādu panāktu?
Viņi to var izdarīt - šī blice kontrolē valsts radio un valsts televīziju, viņiem ir ietekme uz vienu otru diezgan lielu privāto mediju. Viņi ļoti labi saprot, ka nekādas izmaiņas Satversmē par tautas vēlētu prezidentu līdz maijam ieviest nav iespējams, tātad arī šoreiz par augstāko valsts amatpersonu balsos parlaments. Tāpēc izdomājuši, ka jānotīra galds, lai ir brīva vieta jebkuram citam kandidātam.
Visu Romāna Meļņika un Māra Zandera rakstu Kā dalīs Bērziņa, Bičkova un Kalnmeiera krēslus? lasiet ceturtdienas, 15.janvāra laikrakstā Diena!