Tomēr diemžēl liekas, ka skaistā nākotne nav atkarīga tikai no ministres labās gribas un nozares iecietīguma, jo runa ir par politiskās elites izpratni vispār. Ministrei vajadzēja publiski salamāties ar spalvas meistariem, lai koalīcijas partijas atcerētos, ka vispār ir izveidota starppartiju kultūras jautājumu darba grupa.
Respektīvi, par medicīnu, skolām, nodokļiem partijas apmainās domām, meklē kompromisus itin aktīvi, kultūra savukārt izrādījusies ārpus prioritātēm. Un tad nu steidzīgi nākuši kopā viedie partiju pārstāvji, lai – kā stāsta klātbijušie – konstatētu, ka vispār jau naudas nav arī Dziesmu svētkiem, folkloras festivālam Baltika un vēl, un vēl. Tā teikt, labrīt... Neticīgāk noskaņotie kultūras ļaudis arī ir tik neganti, ka saskaitījuši – topošajā Nacionālās attīstības plānā gandrīz 50 lappusēs vārds «kultūra» parādās veselas divas (!) reizes. Par spīti retorikai kultūra ir mūsu identitātes pamats utt., utt.
Respektīvi, lai cik personalizēta izskatījās sadursme starp ministri un nozari, patiesībā frontes līnija ir garāka, un pastāv risks, ka brīdī, kad tiks veikti šāgada budžeta grozījumi, lemjot par papildu naudas piešķiršanu, koalīcija lems, ka, aplaimojot citas nozares, politiskais guvums būs jūtamāks, nekā piešķirot naudu kultūrai. Jo tā jau Jaunzemes-Grendes lieta, lai jau atkal izplēšas ar tiem radošajiem...