Šķestere norāda, ka Latvijā nav reālas alternatīvas aprūpes, ir jāaptur cilvēku ievietošana aprūpes centros un jāizveido tāda kārtība, lai pašvaldībai, no kuras nāk cilvēks, un valstij, kas pašlaik sedz visas aprūpes izmaksas, būtu izdevīgi, ka ir alternatīvas lielajiem centriem.
Eksperte norāda, ka galvenā problēma jautājumā par aprūpes centriem ir sabiedrības attieksme, "mēs skatāmies uz šo cilvēku kā objektu; mums trūkst izpratnes, kāds atbalsts cilvēkam ir nepieciešams, un, treškārt, problēma ir formā, kā mēs sniedzam pakalpojumu - veidojot lielus bezpersoniskus centrus, kur vide degradē cilvēku".
Šķesteres vadītās organizācijas uzdevums pēc pēdējā laika plašu rezonansi sabiedrībā guvušajiem notikumiem dažādos sociālās aprūpes centros bija izvērtēt, kāda ir cilvēku dzīves kvalitāte. "Mums bija jānoskaidro, vai cilvēks jūtas labi - fiziski, emocionāli, vai ir izvēles, izaugsmes iespējas, un to palīdz izdarīt speciāla metodoloģija. Kopumā gan neviens no mums pēc būtības nevēlētos dzīvot institūcijā. Mēs gribam iet uz veikalu, kafejnīcu, būt sabiedrībā, nevis sēdēt aiz durvīm, kurām noņemts kliņķis," saka Šķestere. Un tas attiecas arī uz cilvēkiem ar garīga rakstura traucējumiem.
Šķestere atzīst, ka vide un sociālā pakalpojuma organizācija ir bezpersoniska, vērsta uz cilvēku aprūpi - ēdienreize, gulēšana, ēdienreize: "Cilvēki ir pašizolējušies, vienkārši eksistē. Izolācija no apkārtējas pasaules rada tāda kā ieslodzījuma sajūtu," uzskata eksperte.
Šķestere norāda, ka Latvijā joprojām dominē medicīniskais skatījums, savukārt Eiropā ir pilnīgi cits skatījums uz cilvēku ar invaliditāti. "Ja [cilvēkam ar invaliditāti] vide ir degradējoša un ierobežojoša, tā padziļina funkcionālos traucējumus," skaidro eksperte un piebilst, - kamēr būs tāda attieksme, ka šādi cilvēki neko nespēj, mums būs cilvēki ar ļoti smagiem funkcionāliem traucējumiem.
Aprūpes centros Latvijā pašlaik trūkst izpratnes, kāds atbalsts šiem cilvēkiem vajadzīgs, secina Šķestere un piebilda, ka pašlaik sociālās aprūpes centros lielā mērā tiek veicināts, lai cilvēki ar invaliditāti būtu iespējami pasīvi, - "tiek sasēdināti, lai sēž visu dienu vai daļa nodarbojas ar rokdarbiem, bet citi maliņā šūpojas un skatās. Cilvēki dzīvo savā iekšējā pasaulē."
Kā galveno kļūdu speciāliste akcentē to, ka aprūpes centros uz cilvēkiem skatās kā uz slimiem, kuriem vajag īpašu medicīnisku aprūpi, bet bieži problēmas ir radušās sliktas sociālās aprūpes rezultātā un smagas veselības problēmas ir tikai sekas.
"Arī aprūpes centru darbinieki ir cilvēki, kuri cieš no kopējās sistēmas problēmām. Tāpēc jau ir tik liela kadru mainība, ka nav iespējams ilgi strādāt tādā sistēmā, īpaši tad, ja tu vēlies strādāt pēc labākās gribas, bet tas nav iespējams. Mēs iestājāmies par to, lai palielina algu aprūpētājiem, bet izvērtējot attieksmi pret darbu," secina Šķestere.
Nesen valdība piešķīrusi papildu naudu pilotprojektam, kas trijos aprūpes centros vērtēs, kā Labklājības ministrijas izveidotā cilvēku grupēšana pēc funkcionāliem traucējumiem īstenojas dzīvē, taču Šķestere piesardzīgi vērtē jauno ieceri. "Mēs nespējām pārliecināt, ka šī grupēšana nav pareiza. Var grupēt klientus pēc funkcionālo traucējumu smaguma, lai rēķinātu finansējumu, bet ne tādēļ, lai plānotu aprūpes pakalpojumu, jo aprūpes pakalpojums jāveido nevis grupai, bet katram individuāli," uzskata eksperte, piebilstot, ka šis projekts varētu pierādīt, kā plānot finansējumu.