«Jāņi mums dod iespēju lepoties ar to, ka esam latvieši. Mēs esam vienīgā tauta, kurai ir tik daudz dziesmu - veltītu tikai šai vienai naktij. Vasaras saulgriežus jau svinējušas daudzas Eiropas tautas, taču citur šīs tradīcijas nav saglabājušās tā kā mums, latviešiem,» saka I. Reizniece.
Esam kļuvuši zinošāki, izglītotāki Jāņu svinētāji nekā pirms desmit divdesmit gadiem?
Es taču pati arī sāku ar divām Jāņu dziesmām! Pēc konservatorijas absolvēšanas viena no pirmajām atklāsmēm bija tā, ka uzzināju - ir vēl 1155 dažādas melodijas! Mācoties augstskolā, man nekad nav gribējies kāpt uz skatuves, bet, kad uzzināju, ka ir tāda bagātība, par kuru neviens nenojauš, muti vairs nevarēju turēt ciet. Gribējās dziedāt, stāstīt, gribējās, lai par to uzzina visi citi.
Kad izdomāju, ka vajadzētu sākt Jāņu mācības, man draugi teica: «Ko ņemies, ko uzmācies cilvēkiem, kam vajag, tie atradīs.» Taču tie, kas nezina, tā arī paliks nezinot, kur meklēt? Folkloristi jau nav tie cilvēki, kuri ļoti māk sevi reklamēt.
Līdz ar Jāņu mācībām visus šos gadus jūnijs - laiks pirms Jāņiem - man vienmēr ir bijis brīnišķīgu emociju laiks, īpaši pirmajos gados. Katra tikšanās bija bagātinoša. Es atceros K. Barona muzeju un visas tās daudzās vietas, kur cilvēku sanāca pilns. Viņi gribēja mācīties un nekautrējās, ka kaut ko nezina. Īpašs gandarījums par tiem gadījumiem, kad pēc vairāku gadu mācībām jaunas sievietes sajutās gatavas uzņemties Jāņu mātes pienākumus, un tas viņām arī lieliski izdevās. Ir diezgan daudz šādu stāstu. Man pašai nav savas lauku mājas, un es nekad arī neesmu bijusi Jāņu māte. Es vienmēr esmu, tā teikt, Jāņu mātes dziedošā daļa.
Bet tā ir viena no svarīgākajām!
Jāņos ir jāizdzied. Dziesmas ir jāzina, un ar divām melodijām vien nepietiek, jo situācijas ir tik dažādas. Ir klusāki brīži - saules pavadīšana un saules gaidīšana. Ir ugunsritenis no kalna, uguns iekuršana, mielasts, jautri danči un atkal teiksmaini brīži nakstvijoļu pļavā.
Bet nav jau arī visu laiku jādzied! Es varu arī iedomāties, ka kāds cilvēks klusēdams Jāņos ir viens pats pie jūras. Jo cilvēki ir dažādi, un situācijas dzīvē arī. Saulgrieži ir laiks, kad mēs sajūtamies kā dabas daļa, un to gan nevajadzētu sev atņemt. Mūsu platuma grādos tas ir brīdis, kad viss zied. Zeme, debesis, uguns, ūdens - visas stihijas piedalās šajā mistērijā, šajā rituālā.
Jāņi vai saulgrieži?
Es nešķiroju. Man Jāņi ir saulgrieži. Tagad latvieši sāk dalīties divās daļās - tie, kuri svin Jāņus, un tie, kuriem saulgrieži ir svētki, tā teikt - pareizais datums. Bet mūsu senči tādu vārdu kā «saulgrieži» nemaz nezināja. Visas dziesmas ir par to, ka «Jānīti gaidām». Ko nozīmēja šis vārds pirms tūkstoš gadiem, to mēs neviens nezinām. Varbūt tā bija Saule?
Var jau tradīcijas attīstīties, izmainīties un piedomāties klāt, bet… man, manai ģimenei, maniem draugiem Jāņi ir skaisti svētki. Man nav vajadzības no kaut kā norobežoties, jo Jāņi bijuši vienmēr, kopš sev atklāju folkloru. 21. jūnijā, ja ir iespējams, es izbraucu ārā, palasu zālītes un ieeju pirtī, bet Jāņi kā tautas svētki, nevis kā maģiskie rituāli ir Jāņu vakarā. Tie tūkstoši tautasdziesmu, kas mums ir atstāts mantojumā, ir no tām Jāņu mātēm, kas svinēja Jāņu vakaru.
Visu interviju ar Ilgu Reiznieci lasiet šodien laikrakstā Diena.
Šodien, pērkot laikrakstu Diena, līdzi nāk Ilgas Reiznieces sastādītā Dienas Jāņu nakts dziesmu burtnīca, ko ņemt līdzi uz Jāņu svinēšanu, lai izdziedātos paši un visi jāņabērni. Uz sadziedāšanos!