Kritikas krustugunīs nonākusī ministre sāpīgi uztvērusi komentārus par viņas izteikumiem par Platonu. "Kāpēc vajadzēja apsmiet manu apgalvojumu, ka Platons ir rakstnieks? Jā, Platons pamatā ir filozofs, bet viņš ir arī rakstnieks. Jebkurā avotā var atrast šo apgalvojumu. Bet kurš būs tas drosmīgais, kurš man piekritīs? (...) Jautājums ir tikai par to: ja Nora Ikstena, Dace Rukšāne vai Inese Zandere par to ņirgājas, tad kurš šodien ir negudrs? Vai ministre ir nekompetenta, kad apgalvo, ka Platons ir gan rakstnieks, gan filozofs, vai arī rakstnieces nav iedziļinājušās avotos? Un kurš ir vairāk inteliģents: vai tas, kurš pacieš zākāšanu, vai tas, kurš pats zākājas? Jautājums ir par kultūras inteliģenci: kas šeit notiek?" sašutusi ir politiķe.
"Mani, sievieti, centrālajā mediju laukumā trīs nedēļas nežēlīgi sit. Es labāk gribētu, lai ar mani diskutē. Bet kāpēc gan diskutēt, ja var visu laiku dauzīt?" sūkstījusies Jaunzeme-Grende.
Pēc politiķes vārdiem, daļa no šīs "sišanas" ir arī pārmetumi, ka viņa pārdevusi savu māju uzturēšanās atļauju tīkotājiem. "Vai jūs nosodītu manu rīcību, ja es būtu pārdevusi māju savam kaimiņam, kas trīs gadus dzīvojis man blakus, cilvēkam, kurš Latvijā dzīvo jau 20 gadus, cilvēkam, kurš investējis Latvijā lielu naudu un radījis darba vietas, cilvēkam, kurš ir ļoti lojāls Latvijas valstij, cilvēkam, kurš ir izglītots, vēlas šeit dzīvot un grib, lai šeit dzīvo viņa bērni, kuri šobrīd mācās Ženēvā?" darījumu attaisnojusi ministre.
Jaunzeme-Grende nepiekrīt, ka kultūras ministram vajadzētu nākt no kultūras vides. "Abām pusēm ir gan plusi, gan mīnusi. Ja nozari vada, piemēram, mūziķis, tad krīzes gadījumā mūziķi neciestu, toties apdalīti būtu citu nozaru pārstāvji. Savukārt cilvēks no malas - kā es, piemēram - uz visiem raugās vienādi."
"Ko nozīmē - cilvēks no kultūras vides? Varbūt tas ir cilvēks, kas sarīkojis pirmo koncertu Nacionālajā bibliotēkā? Vai kultūras cilvēks ir tas, kas pērn noorganizējis 12 koncertus, kurus apmeklējuši tūkstošiem cilvēku? Vai kultūras cilvēks ir tas, kas radījis Latvijā pirmo digitālo 3D muzeju? Vai kultūras cilvēks ir tas, kas nodrošinājis Imantam Ziedonim mierīgas vecumdienas? Vai kultūras cilvēks ir tas, kas sarakstījis divas grāmatas, bet nav vēl tās publicējis? Tā esmu es. Es redzu, ka lietas var darīt citādi, un es no valsts naudu neprasu," sevi paslavējusi politiķe.
"Es esmu kultūras cilvēks ar savu - savu! - pieredzi. Es skatos citādi, un es zinu, ka var arī izdarīt citādi," turpinājusi ministre, "no vienas puses, tas ir slikti, ka neesmu savējā, taču cilvēki jau sāk pierast pie tā, ka es domāju citādi. Un tajā pašā laikā man vienmēr būs aktuāls jautājums: ko mēs dodam savai tautai? Un es vienmēr prasīšu skaidru un caurspīdīgu kultūras finansējuma sadali."
Ministre uzskata, ka konflikts ar kultūras darbiniekiem izveidojies, jo viņa uzdevusi jautājumus, kādus neviens līdz šim nav uzdevis. "Ir bijusi kaut kāda ierastā kārtība, pēkšņi atnāk cilvēks ne no tās vides, kas paskatās uz lietām citādi. Tas tad arī uzjunda kaislības, jo nekas nenotiek kā agrāk. Tie ir pārmaiņu blakus efekti. No sākuma ir neuzticēšanās, bailes, un tad, kad cilvēki baidās, viņi rīkojas: vai nu uzbrūk, vai aizbrauc, vai nu izliekas, ka viņu nav."
"Esmu pārmaiņu cilvēks, un pārmaiņu vadību, ko esmu mācījusies, es akceptēju. Taču nebiju rēķinājusies, ka tas viss būs tik nežēlīgi. (...) Reakcija, kā tas izpaužas, bija pārāk neadekvāta, nežēlīga. Visas situācijas var risināt mierīgāk. Cilvēki sanāk kopā, risina problēmas. Nav jau tā, ka ir tikai viena patiesība, vienmēr ir divas puses. Līdz ar to kopsavilkums varētu būt tāds: atnākot no citas vietas, paskatoties uz vidi no malas, uzpeld dažādi jautājumi, kas jārisina," atzīst ministre.
Politiķe piekrīt, ka vajag ievērojami palielināt finansējumu rakstniecībai, taču viņa arī vēloties saņemt atbildi uz jautājumu, "ko mēs dodam sabiedrībai". "Ko mēs varam pateikt sabiedrībai, proti, kāpēc ir svarīgi finansēt rakstniecību? Bija krīze, un krīzes apstākļos vienkārši tika šķērēts nost visam un ātri, nedomājot par sekām, un rakstniecībai, iespējams, tika nošķērēts par daudz. Jā, viss jāatjauno, bet jāsaprot arī, kur nauda jāliek pirmām kārtām, lai nozare kalpotu tautas interesēm."
"Es gribētu uzrakstīt tādu stratēģiju, kas būtu saprotama - ar mērķi palielināt finansējumu. Lai to saprastu gan Saeimas deputāti, gan Ministru kabinets, gan pārējie cilvēki. Tāpēc es nesapratu, kāpēc mūsu tikšanās reizē rakstnieces uz mani kliedza, kad biju atvērta. Es biju nākusi, lai uzlabotu situāciju, savukārt otra puse atnāca ar nostāju: tā, ko viņa te tagad grib?! Viņas kliedza uz mani trīs stundas," stāsta ministre.
"Mums ir kultūras budžets - 100 miljoni latu. Apmēram puse ir bibliotēkas būvniecībai, puse - kultūras funkcija, no tās puse ir kultūras izglītība. Vai arī šīm funkcijām un šo naudu kultūra var dot tautai to, kas tai ir nepieciešams? Es teiktu - tādu kultūras minimumu. Pusgada laikā to nevar sarēķināt. Mēs lēnā garā uz to virzāmies - dot to kultūras minimumu krīzes apstākļos, vairāk nekā minimumu, lai katram Latvijas iedzīvotājam ikdienā būtu sasaiste ar kultūru," intervijā norāda ministre.
"Mums jādomā, kā profesionālo kultūru aizvest uz laukiem. Viena no idejām ir: digitalizēt kultūras namus, kuru mums ir 520, un rādīt cilvēkiem operas izrādes, kādas mēs Rīgā redzam kinoteātrī Citadele Plaza. Tā ir nacionālās, profesionālās kultūras pieejamība. Es atbalstu arī rakstnieku došanos uz bibliotēkām un stāstīšanu lasītājiem - ko rakstnieks domājis ar savu grāmatu. Tam nauda atrastos. Ja cilvēks saraksta grāmatu, kas ir nepieciešama katra identitātes stiprināšanai, tas ir vērtīgs solis. Ja šodien mēs dzīvojam sirdī ar Raini, Blaumani, Rozentālu un Jāzepu Vītolu, tad kur ir nākotnes Raiņi un Vītoli, kas veidos mūsu identitāti?" vaicā ministre.
Ž.Jaunzeme - Grende gribot atbalstīt tos Latvijas talantus rakstniecībā, kuru darbus pērk un lasa. "Daudzi grib būt par ģēnijiem, bet ne visi būs kā Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, Raimonds Pauls... Ir vajadzīgs kultūras pamats, lai uzturētu vidi, kurā var rasties ģēniji. Tas pats ar rakstniekiem: ja ir kādi labi rakstītāji, noorganizējam konkursu, lai tādi cilvēki tiek mācīties uz ārzemēm. Tā, piemēram, nesen biju Kanādā, British Columbia universitātē, kur ir rakstniecības katedra, un tur man ierosināja, lai es atsūtu viņiem kādu rakstnieku uz pusgadu. Tur māca, kā rakstīt, un man tas šķiet ļoti svarīgi. Otto Ozols, piemēram, ir sarakstījis grāmatu, pēc kuras bibliotēkā stāv rinda, viņam ir potences kļūt par labu rakstnieku. Tad apzinām tos, kurus lasa, un sūtām viņus mācīties."