Dokuments, kas patlaban, pēc vairāku gadu vilcināšanās, tiek darināts Saeimā, ir derīgs tikai ierēdņiem. Tas neatrisina būvuzņēmumu un tajos strādājošo cilvēku akūtās un hroniskās problēmas. Es šoreiz nepieskaršos būvinženieru sertifikācijas nejēdzīgumam, pat ļaunumam. Par to jau ir salauzts daudz šķēpu būvnieku strīdos ar sertifikācijas nodevas iekasētājiem. Vadoties no savas profesionālās pieredzes un apkopojot nozares kolēģu viedokļus, es varu sastādīt garum garu sarakstu ar lietām, kam, mūsuprāt, jābūt novērstām vai regulētām Būvniecības likumā – bet, visticamāk, paliks tajā neiekļautas. Tāpēc nosaukšu tikai trīs problēmas – turklāt ne pašas komplicētākās, drīzāk pat vienkāršākās –, kuru atrisinājums ar topošā likuma palīdzību neapgāžami apliecinātu Saeimas patiesu ieinteresētību palīdzēt sakārtoties mūsu nozarei, nevis radīt tai jaunus birokrātiskus iemauktus.
Kalnozols: Būvniecības likuma nomuļļāšana nerro nozīmīgu tautsaimniecības nozari un tajā nodarbinātos
Likumdevējiem vajadzētu apzināties, ka viņi, turpinot nomuļļāt Būvniecības likumu, nerro pārāk nozīmīgu tautsaimniecības nozari un desmitiem tūkstošu tajā nodarbinātu cilvēku.
1. Likumā ir nepieciešams noteikt būvniecības līgumu standarta formas, panākt to ieviešanu praksē un arvien plašāku izmantošanu. Ir jānosaka obligātais minimums, kādi nosacījumi noteikti jāieraksta un jāatrunā līgumā. Tāpat būtu jādefinē nosacījumi un prasības, ko nedrīkst uzspiest līgumslēdzējiem. Patlaban līgumus katrs sastāda, kā vien to vēlas – nereti ar tīšu nolūku apkrāpt vai ekspluatēt būvdarbu veicēju vai apakšuzņēmēju, uzkraut pārāk lielu atbildību un soda sankcijas.
2. Likumam ir jāievieš efektīva strīdu – starp pasūtītāju un būvnieku, starp ģenerāluzņēmēju un apakšuzņēmēju – risināšanas kārtība tiesās, tāpat arī jāievieš alternatīvas strīdu risināšanas metodes ārpus tiesas. Piemēram, Apvienotajā Karalistē ir izveidota īpaša tiesa (The Technology and Construction Court), kurā darbojas būvniecības specifiku pārzinoši tieslietu profesionāļi. Protams, diez vai mēs varam patlaban Latvijā cerēt uz tai līdzīgu institūciju. Tomēr gribētos, lai arī mūsu tiesu vara prastu izskatīt komerclietas, iedziļinoties to būtībā, nevis spriežot virspusēji un formāli.
3. Likumam ir jānosaka racionāla būvdarbu apmaksas kārtība. Tam ir īpaši jānostiprina apakšuzņēmēju tiesības – to skaitā, protams, tiesības uz savlaicīgu samaksu par veiktiem darbiem. Likumam būtu jāizskauž nelāgā, bet Latvijas būvobjektos dziļi iesakņojusies kārtība, ka apakšuzņēmēji saņem naudu tikai tad, kad pasūtītājs ir pilnībā norēķinājies ar ģenerāluzņēmēju. Ikvienam būvdarbos iesaistītajam uzņēmumam ir jādod tiesiskas garantijas, kas ļautu tam plānot savu līdzekļu plūsmu – no tā iegūs gan pasūtītājs, gan ģenerāluzņēmējs, jo finanšu prognozējamība rada veikto darbu kvalitāti.
Esmu gatavs likumdevējiem piedāvāt risinājumu variantus, to formulējumus. Vai tiešām Saeimai pat šīs trīs lietas būs par daudz prasīts?
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.