Kas ir izglītības kvalitāte? Skolēnu sekmes, panākumi olimpiādēs, izremontētas telpas vai kas cits

muusu novadaa neljauj publiskot datus par skolaam, lai nav taa , ka no sliktaakajaam aiziet beerni uz labaakajaam skolaam, savaadaak naaksies kaadu skolu atkal sleegt..:( Domaaju, ka labaakaas ir skolas, kur skoleenu skaits nepaarsniedz 10, jo skolotaajam ir laiks un speeks, atbilstoshi skoleena speejaam, uzdot gruutaakus darbinjus vai gluzhi otraadi , pievikt "aiz ausiim" neziniishus. Veel ir svariiga skolotaaju motivaacija, atceros no saviem skolas gadiem, iemiiljoju priekshmetu, ja skolotaajs maaceeja aizraut, taapeec nodereetu parastas anketas skoleeniem, lai padalaas , kursh skolotaajs patiik un kapeec. Un taadiem pielikt pie algas..:) Nav tik svariigs tas apriikojums, kaadreiz beernus ar taafeliiti un kriitu maaciija, un vai tad nu muusu veciishi ir tie dumjaakie, pat ar 6 klashu izgliitiibu var tureet ministriem liidzi. Ta vish i! Un ne jau visiem buutu jaabuut IT gheenijiem, kas tad laukos paliks un to gotinju slauks ? Visi tagad grib seedeet siltos kreeslos, baltaas apkakliitees....bet, kas tad juus baros? Jaacelj vienkaarsho profesiju prestizhs. Jo aatraak, jo labaak.

Izglītības kvalitāte uzlabotos,. ja patiešām sistēmu reformētu, nevis "lāpītos" ar puspasākumiem. Katrā ziņā būtu jāsāk ar skolu kvalifikāciju, uzsverot, ka tās ir izglītības, nevis audzināšanas(kas par dīvainu vārdu?) iestādes un noteikti nav obligātas. Taču vissvarīgākais ir vērtējums nevis pēc nodzīvotiem gadiem, bieži vien iesprostojot zinošus bērnus viņiem garlaicīgā kompānijā, bet tikai un vienīgi pēc skolēna erudīcijas līmeņa, jo neapšaubāmi pastāv atšķirīgs intelekta līmenis.

Kvalitatīva izglītība ir tad, ja skolā un augstskolā cilvēku iemāca domā un savu viedokli izteikt un pamatot, nevis atražot tikai to, ko izlasījis, vai izpatikt pasniedzējam; studenta/ pasniedzēja attiecības ir lietišķas un cieņpilnas - t.i. pasniedzēji nekavē lekcijas tāpēc, ka strādā vēl 3 vietās; noteikumi visiem ir vienādi - tie, kuri nespēj audzināt savus bērnus tā, lai tie izturas ar cieņu pret citiem, vai nu sēž blakus saviem neaudzinātajiem bērniem, vai arī meklē citas alternatīvas! skolēni/ studenti NENORAKSTA atbildes kontroldarbos, ieskaitēs un eksāmenos (šī starp citu, ir vien no lielākajām LV skolu, augstskolu nelaimēm)! svešvalodu mācīšanas pilnveidošana - neskatoties uz to, ka tās ir iekļautas programmās, nākot uz darba intervijām, liela daļa tās zin slikti; un visbeidzot - balstīties uz Latvijai svarīgām vērtībām, t.sk. arī labām savas valsts vēstures zināšanām, un negrābstīties apkārt, mūžīgi eksperimentējot ar mācību programmām (kā tas ticis darīts bezjēdzīgi, bet daudzus gadus!).

Izglītības kvalitāte nozīmē to, ka reformu rezultātā pakalpojuma saņēmējiem LV būtu iespēja izvēlēties labāko pakalpojumu, attīstīta konkurence starp skolām (kā labāko piemēru šeit jau minēto RV1G). Ķīlis pareizi saka, ka jāveicina konkurence. Diemžēl šobrīd nevienu nepārsteidz tas, ka LV darba tirgū ir varena neatbilstība starp darbaspēka 'kvalitāti' un realitāti (kas jānodrošina izglītības sitēmai), un nabaga uzņēmējus galīgi nevar apskaust. Pie tam, visiem kritiķiem būtu jāņem vērā fakts, ka reformas un to iedzīvināšana prasa laiku, nevar taču gribēt lai viena gada laikā Ķīlis saved kārtībā Lemberga zaļo zemnieku gadiem čakarēto sistēmu.

jo diezin vai jūs zinat, kas māca jūs skolēnus............bet mēs zinam, cik skolās ir neesošu bērnu un tādēļ, ka mums ir bez jēgas skrējēju un putru varītāju, patiesi, ķīmiju kas māca nabūs , jo viņu algas norij šie tupicas...muļļāt lūk nevajag, skola ir jāslēdz, kā sliktas slimnīcas. Muļļāt nevajag

tur tas āķis

Atvainojos, protams, bet, manuprāt, analīzi var sākt jau ar pašu jautājumu. Pirmkārt, šī tēma ir vismaz disertācijas vērta ne vien raksta. Pieņemu, ka dažāda tipa teorētiskie darbi un arī diskusijas, kas apskata šo tēmu arī eksistē pasaulē un Latvijā Skaisti jau ir visi šie demokrātijas palīglīdzekļi kā jebkuras iniciatīvas publiska sabiedriskā apspriešana, bet lielāko ties jau viss šis "jaunais ir labi aizmirsts vecais" un brīžiem jau tiek pārspīlēts ar šo sabiedrības iesaistīšanu. Iniciatoriem vien vajadzētu apzināties, ka ne ar viņiem sākas attiecīgā joma un ja ne pašu valstī, tad kādā citā kaut kas līdzīgs kaut kad jau bijis. Vajadzētu tikai iepazīties ar šo pieredzi un paanalizēt, cik un kādā veidā tā būtu pieņemama konkrētai valstij konkrētā situācijā. Manuprāt, tas būtu pirmais Izglītības ministrijā strādājošo uzdevums. Iespējams tad zustu nepieciešamība uzdot sabiedrībai jautājumus, kas ir "seni kā zeme" . Otrkārt, augstāk minētajā uzskaitījumā ir kopā saliktas lietas, kas NODROŠINA IZGLĪTĪBAS KVALITĀTI (es te liktu izremontētas skolas telpas, tehniskais aprīkojums, skolēnu skaits klasē) un lietas, kas uzskatāmas par IZGLĪTĪBAS KVALITĀTES RĀDĪTĀJIEM(atzīmes un sasniegumi olimpiādēs). Un tikai abas šīs sastāvdaļas mijiedarbībā nodrošina izglītības kvalitāti kopumā. Nākošais. Abi šie saraksti noteikti ir papildināmi. Pie nodrošinātājiem varētu likt klāt arī kvalitatīvu pedagoģisko sastāvu, vadības kompetenci, nodrošinājumu ar kvalitatīviem mācību līdzekļiem(ne tikai tehniskajiem), arī kvalitīvu ārpusstundu darbu, kur, savukārt, iekļaujami pašdarbība, interešu pulciņi, tematiskās ekskursijas u.c., arī darba organizācija- gan pedagoģiskā sastāva, gan skolēnu, kas, savukārt, protams, ir ciešā saistībā ar vadības kompetenci un darba kvalitāti. Visbeidzot psiholoģiskais klimats attiecīgajā mācību iestādē. Par kvalitātes rādītājiem. Tiešām tradicionālais un laikam visvienkāršāk uztveramais sabiedrībai ir centralizēto eksāmenu rezultāti. Tos var reāli iekļaut uzskatāmos grafikos un procentos. Cita lieta, ka šie grafiki un procenti ne visiem šķiet objektīvi .Un ir jau skaidrs, ka neviens rādītājs viens pats atsevišķi neatspoguļo reālo situāciju. Tieši tāpēc šādiem kvalitātes vērtēšanas kritērijiem jābūt vairākiem atšķirīgiem, kā tas, manuprāt, ir jebkurā citā nozarē. No visiem citiem KVALITĀTES RĀDĪTĀJIEM , manuprāt, vismazāk izsakošais mūsdienās būtu augstskolā iestājušos absolventu skaits. Jo šodien ir skaidrs, ka 1. dažādu iemeslu dēļ augstskolā ne vienmēr iestājas tie spējīgākie.2. ja jau šodien iet runa par pārlieko augstskolu un bezdarbnieku ar augstāko izglītību skaitu, tad šis rādītājs vispār zaudē jēgu. Arī mācību olimpiāžu rezultāti ir visai vienpusējs rādītājs. Nemaz nerunājot par to, ka tas ir visai tiešā saistībā ar mācību iestādes lielumu-izcilību atrašanas iespējas ir jo lielākas, jo lielāka ir izvēle, tas parāda tikai vienas jomas attīstību-darbu ar apdāvinātajiem bērniem. Bet tas , manuprāt, tomēr neparāda kopējo izglītības līmeni. Kaut, protams, šo rādītāju nevajadzētu pilnībā ignorēt. Varbūt šodienas situācijā daudz nozīmīgāks būtu cits rādītājs- cik no absolventiem ir veiksmīgi iekļāvušies darba tirgū. Profesionālajās mācību iestādēs(gan vidējās, gan augstākajās) šis rādītājs, manuprāt, vienmēr ticis izmantots. Bet arī tas nav viennozīmīgs. Īsāk sakot, nav viena tāda konkrēta rādītāja, kas uzskatāmi un objektīvi rādītu izglītības līmeni skolā, valstī. Ir vairāku radītāju kopums, no kura tad būtu jāizdara secinājumi speciālistiem. Kas attiecas uz sabiedrību, tad, manuprāt, ir jābūt pilnīgi atklāti pieejamiem datiem par katru konkrēto rādītāju konkrētā mācību iestādē, lai cilvēki varētu novērtēt attiecīgo mācību iestādi pēc sev tuvākā kritērija. Jo katram taču tomēr ir savas individuālās vēlmes un prasības un mērķi. Bet dažādu kritēriju rādītāji vienas mācību iestādes ietvaros principā var nesakrist un tas arī nav reāli. Piem., ja mācību iestādē ir kvalitatīvs pedagoģiskais sastāvs pēc izglītības līmeņa, tas vēl nenozīmē augstu audzēkņu sekmību un nebūt nenodrošina harmonisku psiholoģisko atmosfēru. Un otrādi. Tāpēc neuzskatu, ka kādam vienam rādītājam būtu jābūt tam, kas nosaka sabiedrības un valdības attieksmi pret izglītības līmeni konkrētā skolā vai valstī. Valstiskā līmenī, savukārt, izvēloties vērtēšanas kritērijus, manuprāt, sākumā būtu jānoformulē, ko tad konkrēti vēlas panākt vai noskaidrot. Ja vēlamies salīdzināšanu ar citām valstīm, tad arī pēc starptautiskiem kritērijiem sevi jāvērtē, lai cik tie subjektīvi liktos. Manuprāt, kādas augstskolas esamība pasaules labāko sarakstā un konkrētās augstskolas absolventu nepieciešamība Latvijas darba tirgū nav noteikti savstarpēji saistīti rādītāji. Tāpat kā kādas zinātnes jomas attīstības līmenis nebūt ne vienmēr ir kaut kā tieši saistāms ar izglītības līmeni vidusskolā vai pamatskolā.Tas ir līdzīgi kā ar sportu. Mēs taču zinām, ka pat olimpiskās zelta medaļas esamība kādā sporta veidā vēl nebūt nenorāda pat uz konkrētā sporta veida augsto attīstības līmeni kopumā, nemaz nerunājot par izpratni par veselīgu dzīvesveidu sabiedrībā. Tās ir pilnīgi atšķirīgas lietas, starp kurām varbūt arī eksistē saikne, bet nu ne tik objektīva un tieša, lai to ņemtu vērā. Tāpēc, manuprāt, pirms ķerties pie tik plaša jautājuma kā izglītības kvalitātes kritēriji apspriešanas, sākumā Izglītības ministrijai tās vadītāja personā būtu jānoformulē pašiem sev un sabiedrībai kaut kāds secīgs darbošanās plāns. Ko tieši gribam novērtēt? Mūsu izglītības konkurētspēju Eiropas, pasaules mērogā, mūsu skolu beidzēju praktiskās vai teorētiskās zināšanas, mūsu skolēnu zināšanas, spējas, prasmes, iemaņas kādā konkrētā jomā, izglītības saikni ar darba tirgu, izglītības un fundamentālās zinātnes saikni utt.? Atkarībā no vērtēšanas virziena un izvirzītajām prioritātēm būs atšķirīgi arī vērtēšanas kritēriji un absolūti atšķirīgi var izrādīties rezultāti.

runa ir par pamaprIncipu: skolas vajag kĀ sliktu skolotāju darba vietas, vai CILVĒKU IZGLĪ'TOŠANAS VIETAS? CILVĒKU! DZĪVNIEKUS UZ MĀJĀM PIE VIŅU RADĪTĀJIEM( PAR MŪS NAUDU piedzemdēta mūsu nelaime) !

tiem nemaz šīs sliktās skolas nevajag, tikai par skādi, jāiet kopā ar dzīvniekiem, kuriem neviens pat neaizrāda

Ļoti svarīgi, lai kvalitatīta un interesanta būtu skola, lai bērni uz turieni ļoti vēlētos iet, lai tajā strādātu aizrautīgi , radoši un savu darbu mīloši pedagogi. Tad arī zināšanu līmenis veidosies uz interses pamata. Laba izglītība iemāca domāt un analizēt, nevis liek bezjēdzīgi kaut ko iekalt (piemēram vēstures notikumu gada skaitļus)

Izremontētas telpas - spiežot pēc struktūrfondu izlietojuma Latvijā

Kas ir laba izglītība un kā to panākt. Ja izglītība ir laba, tad katrs tās iepriekšējais posms sekmē panākumus nākošajā. Tomēr, aplūkojot mūsdienu panākumu statistiku secinām, ka vairumā gadījumu, jo tālāk, jo dziļāk purvā. Meklēt vienu cēloni ir bezcerīgi, jo tādu varētu būt bezgalīgi daudz. Vērojot pēdējā Izglītības ministra rosīšanos, rodas iespaids, ka viņam ir kvēla vēlēšanās radīt ideālu vidi skolā, valstī to atstājot kā ir. Skola, "Izglītības sistēma", sauksim to kā vēlamies, ir sabiedrības attīstības nozīmīgs katalizators, nevis tās pamats, apgalvojums, ka viss sākas no skolas ir aplams. Šo apgalvojumu ekspluatē jau divdesmit gadus pastāvošās ideoloģijas aizstāvji, sakot, ka nekādas ideoloģijas vispār nevar būt. Ir demokrātija, tiesiska valsts, tirgus un politiskā atbildība noregulēs visu un tādas filozofiskās kategorijas kā "godīgums", "kauns", "goda vārds", "nemelo", "nezodz un nekrāpies" un citas ir baznīcas kompetencē , ir novecojušas un traucē biznesam, tātad, attīstībai. Ja pavēro, cik labi šie "regulatori" strādā Latvijā un visā pasaulē, tad jāatdzīst, ka morālā faktora indekss nav mazsvarīgs, tas ienes korekcijas gan izglītības līmenī, gan labklājībā. "Nemācīšanās ir viņa paša izvēle..." (bērna), "...kas nevar, lai brauc prom sēnes lasīt..." ! " Skolotāji zināšanu pārdevēji, skolēni zināšanu pircēji." "Par skolotājiem strādā tādi, kas neko citu neprot..." , "...mums ir spīdoši rezultāti pasaules skolēnu olimpiādēs, tātad vajag gribēt ...". "Metodiku skolās noteiks skolēni...!" pavisam nesen dzirdēta frāze ! Šīs frāzes nav saklausītas tirgū, bet to autori ir tie, kam būtu jānes atbildība par valsts iedzīvotāju izglītību un labklājību. Viņu vārdi un uzvārdi ir zināmi. Uz šāda fona, kur valdošās elites kritiskā masa vairs nekalpo valsts harmoniskai attīstībai, bet rūpējās par sevi, un kur cīņa notiek starp grupējumiem, varas sagrābšanas nolūkā, nav sagaidāms labāks izglītības līmenis par uzrādīto. Vai arī otrādi - Izglītības sistēma Latvijā ir ļoti laba, jo visā pilnībā atbilst tiem principiem un tradīcijām, kas iedibināti pēdējos divdesmit gados. Novēlu veiksmi un panākumus citādi domājošajiem ! Un nemurgojiet par sociālismu, Japānā un Somijā ir kapitālisms !

Mācīties griboši skolēni!