Taču to kavē nepietiekami reāla esošās situācijas un dažādu izaicinājumu novērtēšana, kā arī ne līdz galam izprastais vēstures mantojums, kas laidis dziļas saknes eiropiešu pašreizējai vienotībai.
Ir grūti diskutēt, ja kāds apgalvo, ka no «tās jūsu demokrātijas» neviens vēl nav paēdis, taču daudz vairāk ievērības gribas pievērst kādas nesen iepazītas somietes brīvi un dabiski pateiktajam, ka «demokrātija man ir ļoti svarīga». Tām patiesi ir jābūt spēcīgām tradīcijām, ja cilvēks var vēlēties to uzsvērt. Iespējams, tas ir atgādinājums, ka somu sievietes pirmās Eiropā ieguva plašas vēlēšanu tiesības. Tomēr, neraugoties uz to, ka dzīvojam tik tuvu - dažu stundu kuģa gājiena attālumā no Tallinas (žēl - ne no Rīgas) -, par Somiju, «vidējo» šīs valsts iedzīvotāju zinām pārāk maz.
Atbilde, šķiet, meklējama moderno mediju darba specifikā. Tie it kā pilnīgi saprotamā kārtā interesējas par «galveno un būtisko», lai gan tā pārsvarā tomēr ir ātri pārejošā acumirkļa politika. Tādēļ ik dienas pārsvarā dzirdami politiķu vārdi, bet vienkāršs somu Karēlijas iedzīvotājs vai igauņu strādnieks, kas svētdienās no Tallinas ar prāmi atgriežas darbā Helsinkos, vai sēņu lasītājs no Dzūkijas Lietuvā tā arī paliek neiepazīts. Mēs tā arī nezinām, cik plaši Somijā tiek svinēti darbaļaužu svētki 1. maijā, kad visi somi tos dodas nosvinēt brīvā dabā, kādi ir lielie augusta vēžu ēšanas svētki Somijā un Zviedrijā un kā Somijas neatkarības dienā, 6. decembrī, katru gadu citā pilsētā notiek armijas parāde, bet vakarā visi sēž pie televizora un apspriež viesu tērpu izvēli svinīgajā pieņemšanā pie prezidenta.
Taču ar somu zināšanām par Latviju ir vēl sliktāk. Varētu teikt, pavisam slikti, jo mums vienkārši ziņās neiekļūt, ja vien nav gadījies kas ārkārtējs. Rūpīgs lielākās somu avīzes Helsingin Sanomat lasītājs pastāsta, ka atceras Latvijas vārdu, kas minēts rakstā par mūsu valstspiederīgo sieviešu šaubīgajām precībām Britu salās. Taču par ikdienas dzīvi un kultūru, saprotams, ziņu vienkārši nav. Par nelaimi, daudzas no šīm ziņām labas vienkārši nevar būt, jo latviešu kaunu par Rīgas negatavību 2014. gada kultūras galvaspilsētas statusam ar daudzajiem slēgtajiem mākslas objektiem vienkārši nenoslēpt. Šādas «likstas» jeb valstiski kulturāla brieduma un redzējuma trūkums vērojams it visās jomās. Tas arī izskaidro, kādēļ mēs vairāk interesējamies par «pirmrindniekiem» somiem. Diemžēl nepietiekami.