Mēdz teikt, ka labs cilvēks nav profesija. Latvija ir jauka valsts. Mums ir viss, lai atbilstu labai investora mērauklai, - izglītota tauta, droša, tīra vide, Eiropas Savienība, sakārtota likumdošana, civilizēta nodokļu sistēma, transporta mezgls un ģeogrāfiskais centrs, laba komunikācija un sakari, attīstīts internets, starptautiskā lidosta, izdevīgas ostas. Ir tikai viens «bet». Diemžēl tādu jauku valstu mūsu reģionā ir daudz.
Ar ko mēs esam labāki par Zviedriju, Somiju, Lietuvu, Igauniju, Poliju vai Vāciju? Kas ir tā īpašā interese lielam globālam investoram, kam ir iespējas investēt jebkur citur pasaulē, nākt un izvēlēties ieguldīt savu naudu, attīstīt savu projektus tieši pie mums Latvijā? Diemžēl daudzas mūsu ilūzijas par mūsu īpašo pievilcību izbeidzas, tiklīdz salīdzinām sevi ar kaimiņiem tepat blakus. Nav pamata uzskatīt, ka, neizdarot neko radikālu, nepiedāvājot neko spilgtu, mēs spēsim izkonkurēt citus, kuri tāpat vēlas izkonkurēt mūs.
Eiropas Savienības galējai robežai, nomalei un provincei nav izredžu. Ir jākļūst par centru. Vēsturiski mēs ne reizi vien esam bijuši centrs - gan tad, kad Rīga bija lielāka par Stokholmu Zviedrijas karalistē, gan tad, kad tieši Rīga bija pirmsrevolūcijas Krievijas rūpniecības, finanšu un ekonomikas eiropeiskais centrs. Arī šodien Latvijai ir iespēja kļūt par tādu centru, to paver atrašanās lielā kopējā ekonomiskajā telpā ar 500 miljoniem iedzīvotāju, kas ir Eiropas Savienība.
Lai kļūtu par centru, Latvijai ir jāatbrīvojas no provinciālisma. No tā nepavisam nav jākautrējas atbrīvoties. Ātrs veids, kā mācīties, ātrs veids be connected un iekļauties pasaules apritē, ātrs veids, kā kļūt par centru, ir uzaicināt šos «vīndarus». Tādus pašus «vīndarus no Francijas», kādi bija vajadzīgi Kalifornijai un Argentīnai, lai izsistos pasaules vīna tirgū. Šādi «vīndari» ir jebkurā nozarē, un tie ir cilvēki ar pasaules vārdu, pasaules profesionālisma līmeni, kuriem seko pasaules bizness. Viņi arī ir vārti uz pasauli.
Japānas premjers piesaista skandināvu dizainerus. Viņš uzskata, ka Skandināvijas tirgus iekarošanai vajag izprast skandināvu kultūru. Ja skandināvi ar savu dizainu ir iekarojuši pasauli, skandināvu dizainā ir kaut kas tāds, kas iekaro pasauli. Japāna, lai iekarotu pasauli, piesaistīs skandināvu dizainerus. Šajā domāšanas veidā ir dzelžaina loģika - Japāna savā biznesa stratēģijā tā ir rīkojusies vienmēr, piesaistot labākos no visas pasaules, paņemot viņu tehnoloģijas, prasmes, iemaņas un cilvēciskos sakarus.
Tas ir tas, kas ir vajadzīgs arī Latvijai, - uzrunāt zināšanu un imidža donorus. Turklāt nevis vienkārši uzaicināt, lai piedalītos vienreizējā pasākumā, bet iesaistīt viņus projektos, kas ir saistīti ar Latviju. Viena pati Umberto Eko lekcija pārvērta Igauniju par pasaules līmeņa centru tajā dienā, kad tā tika lasīta. Bet iedomāsimies, kas tā būtu par vilkmi, ja Umberto Eko izdotos piesaistīt nevis uz vienu lekciju, bet, teiksim, uz pusgada sadarbību ar Tartu Universitāti? Tas ir tas, ko mums ir jāmēģina darīt.
Ir cilvēki, kas var iedot vilkmi veselai valstij, - Rovans Atkinsons, Larss fon Trīrs vai Pedro Almodovars. Lai uzrunātu tāda līmeņa zvaigznes, ir jāizmanto «administratīvais resurss» visaugstākajā līmenī. Latvijas premjers aicina Rovanu Atkinsonu kļūt par Latvijas goda konsulu un pārstāvēt mūsu valsts seju starptautiskā mērogā - un mēs uzreiz kļūstam slaveni.
Taču svarīgi ir ne tikai kļūt slaveniem, gūstot mirkļa publicitāti. Slavens kļuva arī Viļņas mērs, ar bruņutransportieri pārbraucot Mercedes. Tālāk ir vajadzīgs projekts. Ir svarīgi nevis vienas dienas publicitātes pasākumi ar slavenībām vai slaveni padomdevēji, kas atbrauc, uzraksta koncepciju un aizbrauc, bet ir svarīgi projekti, kas tiek īstenoti Latvijā, piedaloties cilvēkiem, kas darbojas pasaules mērogā. Ja mums izdotos, ka pat ne pirmais numurs, bet otrais cilvēks noDior vai Versace modes namiem aizsāk atzaru Rīgā, tas būtu lielāks ieguvums nekā milzīga koncepcija par radošo infrastruktūras projektu attīstību ar ES finansējuma palīdzību.
Lai attīstītu radošās infrastruktūras projektus, nepietiek ar ēku, tehniku un Eiropas Savienības finansējumu - ir vajadzīgs radošs saturs un radoša māka šos projektus izmantot efektīvi. Vēl ir jābūt mākai darboties pasaules līmenī un ar pasaules līmeņa naudu.
Cilvēks, kurš savā dzīvē ir strādājis ar projektiem, kuru tāme ir 10 tūkstoši latu, neprot strādāt ar projektiem, kuru tāme ir 10 vai 100 miljonu eiro. Vienīgais ceļš, kā to iemācīties, ir strādāt kopā ar cilvēkiem, kuriem šādi projekti ir ikdiena.
Lai kļūtu par mākslas, finanšu, ražošanas - jebkādu centru, mums ir nepieciešama šī labā sēkla. Mums ir vajadzīgi cilvēki, kas atved šo labo sēklu kopā ar savu vilkmi, kontaktiem un svaru. Mēs neesam Singapūra vai Honkonga, kas savu finanšu centru spēcināšanai pārpērk augstākā līmeņa vadītājus no Goldman Sachs, Bank of America un Citigroup. Tomēr arī mums noteikti ir iespēja novirzīt pieejamos līdzekļus nevis bezgalīgai dažādu darba grupu darbināšanai, bet ieguldīt to, lai piesaistītu Latvijas attīstībai cilvēkus ar vārdu.