Mēs uzskatām, ka to var sākt paaugstināt no 2016. gada, turklāt katru gadu pieliekot klāt trīs mēnešus. Tas Latviju ierindotu to Eiropas valstu starpā, kas pensionēšanās vecuma paaugstināšanu veic vienmērīgi, vienlaikus ar citām valstīm, 65 gadu pensionēšanās vecumu sasniedzot 2026. gadā. Toties Labklājības ministrijas un valdības iecere pensionēšanās vecumu palielināt straujāk Latviju atkal ierindo «pionieru» starpā, 65 gadu vecumu sasniedzot 2020. gadā! Pēc melīgā Finanšu ministrijas komentāra, plašsaziņas līdzekļu tendenciozitātes ir pilnīgi skaidrs, ka ne jau trūkums sociālajā budžetā ir galvenais, kas pieprasa pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Nē, sāls slēpjas Labklājības ministrijas sagatavotās pensionēšanās vecuma paaugstināšanas koncepcijas anotācijā: «Pamatojums: Saprašanās memoranda starp Eiropas Savienību un Latvijas Republiku piektais papildinājums, sestā Nodomu vēstule Starptautiskajam Valūtas fondam, kuros nostiprināta apņemšanās, sākot ar 2014. gadu, paaugstināt ar likumu noteikto un priekšlaicīgās pensionēšanās vecumu.»
Valdībai vēl pietiek nekaunības veikt melīgu kampaņu, vaimanājot par smago sociālā budžeta stāvokli, milzīgajām izmaksām sakarā ar priekšlaicīgās pensionēšanās iespēju pagarināšanu līdz 2014. gada 1. janvārim, tajā pašā laikā neko nemainot sociālā budžeta iekšējos izdevumos.
Pensionāri nav un nedrīkst būt slogs valsts budžetam, tie ne jau sava prieka vai bezdarbības dēļ meklē darbu un ar visiem spēkiem cenšas noturēties savās darbavietās. Tieši valdība varētu būt tā, kas ar pārdomātiem likumiem varētu radīt sistēmu, ka no vecāku darbinieku saglabāšanas darbavietās, uzņēmumos, ieguvēji varētu būt visi - darba devējiem varētu tikt piemērotas nodokļu atlaides, darbinieki daļu savu līdzekļu uz procentiem varētu ieguldīt speciālos valsts attīstības fondos vai arī bankās, šajos gadījumos paredzot pensiju mantošanas iespējas; paredzēt citu pieeju pensionēšanās vecuma samazināšanai atkarībā no bērnu skaita, pārkvalifikācijas un mūžizglītības programmām utt., bet tam visam bija jābūt izstrādātam līdz murgainajai pensionēšanās vecuma paaugstināšanai tūlīt un tagad. Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība vienmēr sarunās ar Labklājības ministriju un valdību ir bijusi konstruktīva, ierosinot diskutēt, mūsuprāt, par visai sabiedrībai aktuāliem jautājumiem, uz kuriem joprojām nav atbildēts.
Kā pensionēšanās vecuma paaugstināšana atsauksies uz pirmspensijas vecuma darbinieku un jauniešu nodarbinātību, ja šī vecuma bezdarbnieku skaits mums ir viens no vislielākajiem Eiropā? Kā valdība plāno palielināt veselības aprūpes budžetu līdz solītajiem 4% no IKP (šogad 3,4%!), lai nodrošinātu iedzīvotājiem pieejamus, kvalitatīvus un maksātspējai atbilstošus veselības aizsardzības pasākumus, panākot arī noturīgu vidējā dzīves ilguma pieaugumu? Kad mēs ieraudzīsim pārdomātu demogrāfijas politiku, tajā iekļaujot gan jaundzimušo bērnu mirstības samazināšanu, jo šajā rādītājā mēs jau vairākus gadus esam pirmajā vietā Eiropā, gan arī adekvātu atbalstu ģimenēm par pirmo, otro, trešo un nākamajiem bērniem? Šajā programmā pareizā vieta ir jāierāda gan «māmiņu algām», gan tā sauktajiem ģimeņu valsts pabalstiem (8 lati!), gan bezmaksas pusdienām pamatskolas bērniem, gan sabiedriskā transporta atlaidēm, gan arī valsts atbalstam mākslīgajai apaugļošanai. Arodbiedrības satrauc izglītības kvalitātes neatbilstība darba tirgus prasībām, biežā viedokļu maiņa par strukturālajām reformām izglītībā, valsts neieinteresētība atbalstīt zinātni, ciešāku tās sadarbību ar darba devējiem. Joprojām nemazinās ēnu ekonomikas īpatsvars, neskatoties uz kārtējiem valdības plāniem, nav veiktas nepieciešamās reformas, lai uzņēmēji sajustu valsts atbalstu. Netiek atbalstīti arodbiedrību priekšlikumi veicināt korporatīvo sociālo atbildību, darba koplīgumu un nozaru ģenerālvienošanos noslēgšanu, kas pierādījuši sevi kā ļoti nopietnu ieroci cīņā pret ēnu ekonomiku un nelegālo nodarbinātību. Latvija ieņem vienu no vadošajām vietām to iedzīvotāju skaita ziņā, kurus apdraud nabadzība, kuru reālie ienākumi ir zem iztikas minimuma robežas, lai arī tie godīgi strādā un maksā valstij nodokļus.
Jau vairāku gadu garumā arodbiedrības ir rosinājušas valdībai paaugstināt ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamo minimumu vismaz līdz tai robežai, kas bija sasniegta 2009. gadā, - 90 latu, kas dotu jūtamu atspaidu tieši mazo algu saņēmējiem. Pēc LBAS informācijas, Labklājības ministrija ir saņēmusi ap 9000 anketu, kuras LBAS vēstuļu akcijā cilvēki aizpildīja un sūtīja uz Labklājības ministriju, paužot nepārprotamu «pret» valdības iecerei sākt pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 2014. gada. LBAS turpinās sociālo dialogu Saeimā, cerot uz deputātu atbalstu par pensionēšanās vecuma paaugstināšanu no 2016. gada, kā arodbiedrības ar valdību bija vienojušās iepriekš. LBAS aicina arī visus iedzīvotājus būt ieinteresētiem un sniegt aktīvu atbalstu arodbiedrību kampaņām!