Krišjānis Barons un sociālā šizofrēnija

Lai funkcionētu Latvijas kultūrā, katram ir nepieciešamas vairākas personības. Tad viena no tām var neticēt Latvijas valsts mežu un Silavas autoritāšu apgalvojumiem par apjomā pieaugošajiem, pareizi aprūpētajiem mežiem un karot par bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, bet otra – izmantot mežcirtēju pienesumu budžetā un kultūras finansējumā, ieskaitot Baltvilka balvas uzmundrinošo satelītu, bērnu grāmatniecības debijas balvu ar jauko nosaukumu Jaunaudze. Viena var šausmināties par azartspēļu iestādījumu skaitu, otra – priecāties par to, kā šajās ellēs gūtie ienākumi rada vērtīgas grāmatas un veicina profesionālas mākslas attīstību. Viena var cienīt banku par mākslas mecenātismu un iesaistīšanos valstiski svarīga muzeja veidošanā, atstājot otrai iespēju nosodīt šīs pašas kompānijas finansiālo atbalstu putiniska stila partijām apmaiņā pret lēmumiem, kas pilsētas vajadzības pakārto viņu biznesa interesēm. Un Rīgas dome? Kā man veras mute saukt domes ieceres par laupītājprojektiem, ja par domes un Rīgas 2014 projektu konkursos iegūto naudu iznāk grāmatas un top izrādes bērniem? Pilnīgi skaidrs, ka tā Zandere, kas raksta Rīgai projektus un sacer kartupeļu operas, nevar būt tā pati, kas lād smuki domātās sirsniņas, sūta iebildumu vēstules pret estētisku vardarbību, paraksta petīcijas un aicina protestēt pret kapu tramvaja afēru. Pretējā gadījumā tā ir viena vienīga liekulība un nepateicība. Mums nepatīk, kā viņi rīkojas, bet naudu mēs paņemsim.

Bet pati vara, vienalga, vai ar to saprotam parlamentu, pašvaldības vai valsts institūcijas vai naudas varu – biznesu, ir tieši tāda pati sašķelta, slima parādība, kura dod sabiedrībai un kultūrai ar labo un zog ar kreiso roku. Zog un dalās. Dodot gūtais neatņemams, Rainis. Aizver actiņas un smaidi, Jānis Poruks. Un saprotiet, ka es ironizēju tikai tāpēc, ka smiekli atšķir cilvēku no putna un zvēra. Andrieva Niedras bērnības atmiņās man visneaizmirstamākā vieta ir tā, kur puika sev uzdod jautājumu: ja putra vārīta ar zagtiem žagariem un es to ēdu, vai es arī esmu zaglis? Atbildes jēga bija skaidra un saprotama: ēst gribas. Jādzīvo ir. Un kultūrai, kura ir sociāla būtne, izdzīvošanas putru vāra valsts un sabiedrība. Labi, ka atmet tos žagariņus, lai kādi tie būtu – jo citu nav. Vairums Latvijas iedzīvotāju, protams, kultūru uzskata par liekēdi, kam vajadzētu pašam iet žagarus zagt, lai izdzīvotu, kā to dara praktiski ļaudis, nevis gaidīt, lai padalās, un tad vēl moralizēt.

Lūk, šādā nozīmē katrs pats sev psihiatrs. Ārstē sevi, ārstējot citus. Lai kultūrai nebūtu jāizliekas, ka tā ir akla, un neredz, kas notiek, vai jāizdara rituāla pašnāvība kā vienīgā cieņpilnā darbība, egoistiski pametot šo pasauli un tautu, lai dzīvo, kā grib, izslēdzot gaismu un šķērsojot savu iekšējo robežu. Neļauj zagt, lai nekļūtu par līdzzinātāju, līdzdalībnieku. Manā dzimtajā pilsētā reiz dzīvoja ģeniāls un nejauks vecis – selekcionārs Pēteris Upītis –, un viņa iemīļotais teiciens, kas aizvien skan ausīs kā trauksmes zvans, bija: man čurā uz galvas, un es lai saku, ka lietus līst?

Varbūt mūsu baznīca, kas gatava svētīt kaulus un zemi, it kā ar to varētu atrisināt arī dzīvo problēmas, tic, ka likumi īstenosies ar dievpalīgu, tic domes šķīstības solījumiem, īpaši, ja kopā ar domi jārūpējas, piemēram, par Domu. Objektīvi – par to pašu kultūru, vēsturi, identitāti. Varbūt pat pieminekļu sargi tic, ka mūsdienīgai ielai ar tramvaja līniju pietiks ar padomju laikā jau apgānīto kapu strīpu, bet konfrontācija nevairo ieguldījumus, piemēram, restaurācijā. Varbūt kāds žurnālists tic, ka vajag tikai laikus sabiedrībai ieceres izskaidrot, lai kādas tās būtu, un konflikti neradīsies. Bet es būšu nejaukā vecene un teikšu kā Raikins no Maskavas tribīnes: neticu! Krišjāņa Barona un Friča Brīvzemnieka piemiņa netiks zaimota, ja šajā oktobra vakarā, iededzot viņiem svecītes, vienkārša godīguma vārdā mēs iedegsim arī stopsignālu kapu tramvajam. Pietiek ar visiem dienvidu tiltiem, baronielām, procentiem un otkatiem, nezodziet vēl arī kapos, kuri simbolizē nācijas un valsts tapšanu. Nemelojiet par Eiropas prasībām un rīdzinieku vajadzībām. Ja nu jums pašiem ir ērtas šīs daudzās identitātes, no kurām viena svinīgi griež lentes un pauž par pilsētnieku labumu, bet cita staigā treniņbiksēs un no aritmētikas vislabāk pieprot atņemšanu, tas nenozīmē, ka mēs varam ļaut jūsu šizofrēnijai vairot mūsējo.

Savu devīzi šai spoku naktij, kurā mums jau pārāk ilgi jādzīvo, es izvēlos no Barona bērnības: puika atsakās ēst un spītīgi čukst: "Kaķa šķīvis! Kaķa šķīvis!" Nav vienalga, no kā baro.

Krišjāņa Barona dzimšanas dienā, pirmdien pulksten 18 Lielajos kapos, dzejniece Inese Zandere aicina pieminēt Krišjāni Baronu un Frici Brīvzemnieku un pateikt nē tā sauktajam kapu tramvajam.