Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Melbiksis: Barikādes ir beigušās - ja vien mēs to vēlamies

Jau kuro gadu, vērojot barikāžu laika piemiņas pasākumus, mani nepamet dīvaina sajūta. Protams, šo dienu notikumi ir jāpiemin. Par to šaubu nav. Taču barikāžu simbolika jau pati par sevi šķiet ierobežojoša un defensīva, ar zināmu nolemtības piegaršu. Runa galu galā nav par uzvaras gājienu, bet gan par trauksmainajā deviņdesmito gadu sākuma notikušu kopīgu tautas pulcēšanos, mēģinot pasargāt sevi no lielā, ļaunā ”kaimiņu lāča”.

Pilnīgi iespējams, ka ģeopolitiskie apstākļi varēja sakrist maķenīt citādāk, un barikādes būtu beigušās ar pavisam citu iznākumu. Teiksim tā - mums paveicās. Lūk, tieši par šo momentu man ir zināmas bažas, jo neesmu pārliecināts, ka esam veiksmīgi tikuši galā ar savu nacionālo traumu. Amerikāņiem arī ir sava nacionālā trauma. 11. septembra teroristu uzbrukums Dvīņu torņiem radīja sekas ne tikai politiskās elites līmenī. Šis notikums atstāja ārkārtīgi dziļus(iespējams, pat neizdzēšamus) nospiedumus visas ASV sabiedrības apziņā. Pavaicājiet jebkuram amerikānim – kas ir 11. septembris? Tieši tā, pavaicājiet vienkārši par datumu, neminot gadu! Lieku galvu ķīlā, ka visi kā viens norādīs uz teroristu uzbrukumu 2001. gadā. Un neviens neminēs, piemēram, to, ka 1973. gada 11. septembrī Čīlē notika ASV atbalstīts valsts apvērsums. Karš pret terorismu dažnedažādās izpausmēs ir tiešs 11. septembra medializētās mitoloģijas efekts. ASV metodes šajā pašu postulētajā karā ir nereti pat ļoti līdzīgas ienaidnieku metodēm. Vienīgi  ieroči ir rafinētāki. Tā notiek darbs ar savu traumu – traumas upuris atkārto paša piedzīvotās traumas fragmentus, tādējādi cenšoties to retrospektīvi kontrolēt.Ko Latvijas sabiedrība dara ar savu traumu? Vai mēs neturpinām celt arvien jaunas, simboliskas barikādes, turpinot baidīties no ienaidnieka un tā arī īsti nespējot paļauties uz saviem sabiedrotajiem? Šeit ir vērts atcerēties to, ka barikādes Rīgā palika krietni ilgāk par faktisko ”barikāžu laiku”, kas bija no 13. līdz 27. janvārim. Tās tika demontētas tikai 1992. gada rudenī, lai gan PSRS atzina Latvijas neatkarību jau 1991. gada septembrī. Mēs nesteidzāmies ar fizisko barikāžu nojaukšanu, un acīmredzami neesam steigušies ar simbolisko barikāžu nojaukšanu. Drīzāk mēs tās esam atkal un atkal atjaunojuši. Šķiet, pirmā simbolisko barikāžu celšana sākās jau ar nepilsoņu statusa ieviešanu, kam sekoja naturalizācijas logi un citi līdzīgi ierobežojumi – tas viss, lai latvieši sevi pasargātu no kaut kāda skaidri nenodefinēta ļaunuma, no kura mūs var arī neizglābt citas Eiropas valstis. Šķiet, šī tendence zināmā mērā mazinājās līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā un NATO. Taču pēdējā gada laikā barikādes ir atkal atgriezušās, sākot jau ar jampadraci valodu referenduma sakarā. Pēkšņi daudziem radās vēlme veidot jaunus ierobežojumus referendumiem un politisko partiju reģistrācijai, kā arī atrast neuzrakstītus, bet spēkā esošus konstitucionālos principus (Satversmes kodolu). Tas viss, protams, tiek darīts nācijas saglabāšanās vārdā. Mēs atkal esam sajutuši ienaidnieka elpu tepat blakām, un attiecīgi atkal atgriežamies pie barikāžu metodēm. Līdz zināmai robežai šāda traumas ”atstrādāšana” būtu saprotama. Taču svaigākie Pilsonības likuma grozījumi, kurus pašlaik skata trešajā lasījumā, šķiet, jau iziet ārpus veselīgas rīcības robežām. Saskaņā ar šiem grozījumiem Latvijas pilsonību nepiešķirs cita starpā cilvēkiem, kuri ir vērsušies pret demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu vai Latvijā pastāvošo valsts varu. Tāpat par Latvijas pilsonību varēs nesapņot tie, kuri pēc 1990. gada 4. maija pauduši fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājuši uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību.Ja kādam tas izklausās pamatoti un samērīgi, tad man gan rodas dziļas šaubas par vismaz daļu no šiem ierobežojumiem. Nedomāju, ka mūsu nācija ir tik lielā krīzē, ka barikāžu vietā jāsāk būvēt pamatīgs mūris, kas mūs norobežos no apkārtējās pasaules. Kas, piemēram, ir vainas cilvēkam, kuram tīkamāks ir nevis demokrātiskais parlamentārisms, bet libertārisms, anarhija vai prezidentāla republika? Vai saskaņā ar šo ierobežojumu Latvijas pilsonību šodien varētu saņemt žurnālists Juris Kaža, kurš ir sevi definējis gan kā anarhistu, gan kā libertārieti? Vai pilsonību pēc šī kritērija drīkstētu piešķirt Nacionālās apvienības biedram Jāniem Iesalniekam, kurš publiskajā telpā ir bieži vien iestājies pret demokrātiju, jo tā viņa acīs ir ”totalitārais liberālisms”? Nav arī skaidrs, kas tiek domāts ar ”iestāšanos pret pastāvošo varu”. Vai tiešām tādus indivīdus kā Baraku Obamu mēs ar visiem viņu ”change we can believe in” vēstījumiem triektu prom no mūsu valsts, jo pie mums taču jau ir vienīgā pareizā pastāvošā vara? Un jā, visbeidzot komunisms... Lai gan var saprast zināmu skepsi šī termina sakarā mūsu valstī, daudzviet citur (vismaz Eiropā jau nu noteikti) komunisms tiek uztverts pilnīgi normāli. Tikai, protams, tā saistība ar PSRS īstenoto ”versiju” ir niecīga. Man gribētos noskaidrot tīri hipotētiski – ja mūsu kaimiņzemes Zviedrijas laikraksta Aftonbladet žurnāliste un pārliecināta komuniste Osa Linderborga apprecētos ar latvieti, vai viņa pēc topošā Pilsonības likuma standartiem varētu saņemt Latvijas pilsonību?Šādi ierobežojumi manā skatījumā ir barikāžu traumas simbolikas pārspīlēta un nevajadzīga atkārtošana. Mēs tikai atkal un atkal atgriežamies defensīvajā pozīcijā, gaidot uzbrukumu un cerot uz veiksmīgu apstākļu sagadīšanos. Toreiz, 1991. gadā, mums patiešām paveicās. Un ar to arī pietiek. Barikāžu laikam ir jāpieliek punkts – un šoreiz ir laiks demontēt barikādes mūsu galvās. Tas patiesi būtu progresīvs veids, kā pieminēt šo Latvijai nozīmīgo vēstures mirkli.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Latvija sāk pazust no vienādojuma

Esat pamanījuši, kā Latvijas informatīvajā telpā līdz nesenam laikam konsekventi uzturētais vēstījums, kas kara iznākumu Ukrainā tieši sasaistīja ar mūsu valsts drošību, to pamatoti paceļot...

Birokrātija prasa aizvien vairāk resursu, tā jāmazina

Par nākamā gada budžetu, nodokļu izmaiņu ietekmi uz ekonomiku un uzņēmēju vēlmi pēc stabilitātes un prognozējamības Guntars Gūte sarunājas ar Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektoru ...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē