Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +1 °C
Skaidrs
Sestdiena, 23. novembris
Zigfrīda, Zigrīda, Zigrīds

Panteļējevs: Par elektrisko brīvību

Vasara ir labs laiks filozofiskām pārdomām. Un ne jau tikai tiem, kuri ir atvaļinājumā. Arī tie, kas strādā, daudzo ceļa remontu dēļ pavada krietnu laiku sastrēgumos, un, ja negribas bojāt savu kuņģi ar lieku žulti, tad tādos brīžos labāk atspringt un padomāt par šo un to. Par pārikdienišķo.

Ne tik sen daudzas ziņu aģentūras izplatīja Baltkrievijas odiozā prezidenta Aleksandra Lukašenko publiskās meditācijas, kurās viņš, citējot Fjodoru Dostojevski, izteicās, ka brīvībai nemaz tik daudzi cilvēki nav gatavi, jo nav gatavi tai atbildībai, ko brīvība paģērē. Toreiz daži bija sašutuši par šo Dostojevska piesaukšanu, apgalvojot, ka Lukašenko «izrāvis dižā rakstnieka vārdus no konteksta». Dievs ar viņu, ar Lukašenko un viņa izpratni par brīvību, bet tomēr jāteic, ka viņš Dostojevska tēzi bija izpaudis samērā precīzi, atbilstoši rakstnieka patiesajiem uzskatiem. Ne velti Dostojevska garstāsts Piezīmes no pagrīdes ir bijis tāda literāra ikona XX gadsimtā populārajam eksistenciālisma virzienam filozofijā. Virzienam, kas daudz runāja par brīvību un atbildību, par to mijiedarbību un naidīgumu, un cilvēka gļēvumu būt brīvam, un viņa bēguļošanu no atbildības. Bet tagad šis virziens ir stipri izčākstējis. Galvenokārt tāpēc, ka personālā brīvība pamazām iziet no modes.

Savulaik intervijā Dienai režisors Ādolfs Šapiro teica, ka viņu ļoti mulsina tas, cik divdesmit pirmā gadsimta cilvēks ir gatavs uzdot savu personālo brīvību par labu drošībai. Lavīnveidīgi tas sākās pēc 11. septembra terora aktiem Ņujorkā, kas parādīja, ka briesmas nav tur kaut kur, bet blakus. Cilvēki principā sāka akceptēt, ka visur tiek uzstādītas videonovērošanas kameras, ka notiek masveida telefonu noklausīšanās, atrašanās vietu identificēšana, izsekošana. Jo tā ir it kā drošāk - mūs redz lielā acs, un tātad tā kontrolē situāciju.

Bet ne tikai tāpēc personālā brīvība iziet no modes, vismaz tādā izpratnē, kā to saprata pagājušie gadsimti. Pašlaik visu pasauli pārņēmušais elektroniskais okeāns (atcerēsimies Staņislava Lema Solāris) internets piedāvā krāšņu brīvību paleti. Tu vari izvēlēties sev vārdu, tu vari izvēlēties sev biogrāfijas, seju un ar tiem izdzīvot veselas dzīves. Tu vari komentēt, rāt un slavēt, izteikties, bīdīt visādas it kā zinātniskas teorijas, gāzt valdības, veikt varoņdarbus, veidot attiecības, iemīlēties un naidoties, nogalināt, pat stāties īpatnējās dzimumattiecībās ar kādu viņpus okeāna, izvēloties, kuras sava ķermeņa daļas rādīt un kuru ne… Bet galvenais - tu jebkurā brīdī vari nospiest exit vai deleat un sākt visu no jauna, no baltas lapas.

Jūs zināt, kāpēc policija ļoti reti pēc interneta atklāsmēm ir spējīga preventīvi aizturēt kādu kārtējo šāvēju? Tāpēc ka virtuālajā telpā tādi ir tūkstoši, un uzminēt, kurš to realizēs reālajā dzīvē, ir gandrīz neiespējami. Kāds lielisks sasniegums - pilna brīvība (nu gandrīz pilna) un minimums atbildības. Cilvēces izsenais sapnis - brīvs kā putns debesīs - ir beidzot piepildījies. Interesanti, kā reliģijas piemērosies modernajiem apstākļiem un par kādiem labiem darbiem vai grēkiem mūs uzklausīs viņsaulē - par reālajiem vai par virtuālajiem?

Bet ko darīt tiem, kam vienalga apgrūtinoši par daudz ir sava paša personīguma? «Okeāns» ir padomājis arī par tiem, radot vietnes, kur var nemitīgi publiski pieteikties, atskaitīties un dalīties. Piemēram, tviterī lasām (kopā ar citiem simtiem tūkstošu lasītāju) ik dienas: «dzeru kafiju Ozirisā», «šodien ar grūtībām pamodos», «mans draugs neatnāca uz randiņu», «šodien laikam ātrāk iešu gulēt», «mani vecāki mani nesaprot»... utt., u.tml. Un viss pēc iespējas īsos teikumos, noteiktā zīmju skaitā, lai visiem vietas pietiktu. Savā laikā slavens bija filozofa Renē Dekarta izteiciens «es domāju, tātad eksistēju». Tagad par moderno cilvēku laikam jāsaka: esmu redzams (un pēc iespējas vairākiem), tātad eksistēju. Ja tu neesi tīklā, tu neeksistē.

Droši vien daudziem viss te uzrakstītais izliksies par tādu vecmodīga tipa burkšķēšanu. Varbūt - kaut gan arī es nevaru noliegt, ka virtuālajai eksistencei un brīvībai piemīt sava estētiskā burvība.

Ja nebūtu vienas ķibeles. Vai nav tā, ka aizraušanās ar virtualitāti ir lipīga? Un sāk pārsviesties uz visām dzīves jomām. Piemēram, cieņā un varenībā aug virtuālā nauda. Faktiski nenopelnīta nauda. Sevišķi mums, rietumniekiem. Kamēr Tālo Austrumu tautas sēž pie šujmašīnām vai montē mums automobiļus, tikmēr mēs baltās apkaklītēs nodarbojamies ar finanšu loģistiku, bīdām virtuālus miljonus pa biržām un bankām, ar viena taustiņa pieskārienu iegūstam, ar viena taustiņa pieskārienu zaudējam miljardus… un grimstam aizvien lielākos reālos parādos tiem pašiem austrumniekiem.

Un tad var gadīties, ka kādu dienu pie mūsu durvīm pieklauvē, teiksim, tas pats ķīnietis un izrauj mūsu datora štepseli - par nenomaksātiem rēķiniem un parādiem.

Un atvieno mūs no «okeāna», no mūsu elektriskās brīvības. Bet vai tad mēs vēl kādu citu brīvību vairs pratīsim?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Vai Latvijai nepieciešami ārzemju studenti?

Latvijas universitātes, tāpat kā augstākās izglītības iestādes visā pasaulē, aktīvi strādā, lai piesaistītu ārvalstu studentus. Kādi ir galvenie iemesli, kāpēc augstskolas ir ieinteresētas ārva...

Dienas komentārs

Vairāk Dienas komentārs


Latvijā

Vairāk Latvijā


Pasaulē

Vairāk Pasaulē