Ir aplami domāt, ka virtuālā vide neietekmē uzvedību. Lūk, viens piemērs! Iedomājieties situāciju - jūs esat pusaudžu ballītē un jubilārs gatavojas pūst svecītes. Tā vietā, lai klātesošie sparīgi mudinātu viņu pūst stiprāk, ievēlēties vēlēšanos un dod citus tamlīdzīgus padomus, visi drudžaini ķer savus mobilos telefonus, lai vienlaikus kadrā paspētu iemūžināt gan sevi, gan jubilāra aktivitātes. Lai gan telpa ir pilna ar cilvēkiem, šādos brīžos svecīšu pūtējs var sajusties viens mobilo telefonu zibspuldžu ieskāvumā.
Noteikti būs tādi, kuri teiks, ka tas mūsdienu tehnoloģiju laikmetā ir tikai normāli, ka gribam iemūžināt teju vai katru savu dzīves mirkli. Taču robeža starp vēlmi izmantot ierīču sniegtās iespējas savā labā un nespēju dzīvot bez "atskaitīšanās" par visu virtuālajā pasaulē, ir ļoti trausla. Ņemot vērā interneta pieejamību, kā arī datus par bērnu un jauniešu izplatītākajiem brīvā laika pavadīšanas veidiem, risks kļūt atkarīgam no mobilajām ierīcēm Latvijā ir ļoti liels.
2013. gada izskaņā Centrālās statistikas pārvalde sagatavoja informatīvu publikāciju, kurā apkopota statistiskā informācija par bērnu dzimstību, mirstību, vecumsastāvu, informāciju tehnoloģiju lietošanu, un citiem būtiskie parametriem 2012. gadā, kā arī salīdzinājumā ar iepriekšējiem gadiem.
Šajā dokumentā ir informācija, ka jau 2012. gadā dators un internets mājās bija vairāk nekā 90 procentiem ģimenēm ar bērniem. Var izdarīt secinājumu, ka deviņiem no desmit ir iespēja lietot internetu neierobežoti. Ziņojums arī atklāj kādu, manuprāt, satraucošu tendenci - daļa bērnu un jauniešu brīvo laiku pavada spēlējot datorspēles un "sērfojot" internetā. Piemēram, datorspēles vairāk nekā trīs stundas dienā visbiežāk spēlēja 13 gadīgie un būtu brīnišķīgi, ja tikpat laika tiktu veltīts arī sportiskām un intelektuālām aktivitātēm.
Analizējot minēto ziņojumu rodas iespaids, ka no vienas puses sabiedrība redz, ka lielai daļai bērnu un jauniešu ir iespēja un vēlme teju vai visu savu brīvo laiku pavadīt pie datora, bet tajā pašā laikā atbildīgās institūcijas nepietiekoši saredz korelāciju starp šiem paradumiem un atkarības veidošanos, kas var kļūt bīstama.
Kāpēc būtu jāpievērš uzmanība tam, ka bērni un jaunieši tik daudz laika pavada pie datora un ar mobilajām ierīcēm? Pew Research Center jaunākais pētījums par interneta atkarību liecina, ka vidēji viens no astoņiem cilvēkiem Amerikas Savienotajās Valstīs internetu jau lieto kā atkarīgais, kas var liecināt par nopietnām komunikācijas problēmām ārpus virtuālās vides. Manuprāt, tur arī slēpjas atkarības bīstamās sekas – atrautība no reālās dzīves. Diemžēl atkarīgajiem maz interesē, kas notiek viņiem apkārt un ar viņiem. Nereti šai slimībai tiek pakārtotas arī tādas eksistencei nepieciešamas vajadzības kā ēšana un gulēšana. Vēlmi dzīvot mākslīgi radītā vidē apķērīgākie biznesmeņi ir spējuši to izmantot, radot tādus portālus kā secondlife.com. Tā lietotājiem ir iespēja dzīvot tādu dzīvi, kādu viņi vēlas, nevis kāda tiem ir.
Noteikti būs kāds, kurš teiks, ka tā ir pašu atkarīgo izvēle, kā dzīvot, taču ir gadījumi, kad aizskaroši anonīmi komentāri sociālajos tīklos var būt cēlonis pašnāvībai. Piemēram, pagājušajā gadā plašu rezonansi masu medijos izraisīja ziņas, ka pēc ņirgāšanās sociālajā tīklā ask.fm pašnāvību izdarīja divas pusaudzes no Īrijas. Pieņemu, ka šis ir skaļākais, taču ne vienīgais gadījums.
Demokrātiskās sabiedrībās nevar tikt aizliegts internets un sociālie tīkli. Tas, ko var darīt – "turēt roku uz pulsa" katram pašam savā ģimenē, attiecībās ar draugiem. Pašlaik Latvijā ir dažāda statistika un pētījumi par alkohola, narkotiku un smēķēšanas izplatību. Regulāri tiek īstenotas dažādas sociālās kampaņas. Visas šīs aktivitātes ir ļoti vajadzīgas, taču tajā pašā laikā sabiedrībai ir jāapzinās, ka jaunas iespējas līdzi nes arī jaunas slimības, un ir pēdējais laiks uz terminu "atkarība" sākt raudzīties citādi - no 21. gadsimta perspektīvas.
edna