Šoruden Anna Rancāne, kuras radošajā kontā ir nevis nauda, bet septiņi izjusti dzejoļu krājumi, kura ir latgaliešu neoficiālās himnas Skaidra valoda vārdu autore un kura par savu darbu saņēmusi skaistas oficiālas atzinības un cilvēku mīlestību, nupat prezentējusi savu grāmatu Divpadsmit Latgales loki - ar pietāti rakstītu aizraujošu literāru darbu un vienlaikus saistošu Latgales ceļvedi. «Ko nespēju pateikt ar balsi - uzrakstīju,» saka autore.
Grāmata rakstīta ar dziļu Latgales mīlestību, tās zināšanu un pazīšanu, ar humoru un skatu gan no malas, gan ciešā tuvplānā. Kā radās ideja par šādu grāmatu?
Tas bija tāds ellīgi smags laiks. Man šķiet, biju pārlūzusi pušu, netiku galā ar pārslodzi darbā, nāca depresīvas domas. Taču, kā gadījās, kā ne, to visu zināja eņģeļi. Viens tāds eņģelis bija izdevniecības Zvaigznes ABCvadītāja Vija Kilbloka. Viņa piedāvāja radīt šo grāmatu, un, kā zināms, darbs vislabāk ārstē dvēseles ligas.
Ļoti neparasts izdevums ar plašu informāciju, kas ilustrē tavus izjustos stāstījumus par cilvēkiem un vietām.
Tas viss noticis likumsakarīgi. Gandrīz pirms desmit gadiem sākās mana sadarbība ar ceļojumu biroju Impro. Bija tādi Latgales maršruti kopā ar Annu Rancāni. Sākumā ļoti baidījos, bet nu jau vasara bez tūristiem man nav vasara. Visvairāk patīk veidot maršrutus, plānot, sarunāt. Tāds menedžera darbs, taču tagad jau arī pati pildu gida pienākumus. Balss man nav labi nostādīta, turklāt... Impro piedāvājums nāca tieši gadu pēc onkoloģiskās operācijas balsenē. Paldies Dievam, viss beidzās labi, tikai sekas palika. Varbūt arī runāšana ar tūristiem ir pateicība par to, ka izdzīvoju. Man ir jārunā, jārunā, lai cik tas dažkārt būtu grūti.
Ar laiku nāca klāt arī privāto grupu lūgumi palīdzēt, parādīt dzimto pusi. Tas tā forši, it sevišķi, ja vēlas redzēt ko netradicionālu, jo Lielo Liepukalnu katrs pats var atrast. Tāpēc maršrutus centos papildināt, dodoties pie cilvēkiem, kurus jau biju iepazinusi, strādādama avīzē. Grāmatā izmantoti arī fragmenti no intervijām un rakstiem, arī t. s. melnais materiāls, kas bija palicis pāri, - sarunu atšifrējumi diktofonā.
Informācijas klāsts literāri spoži uzrakstītajā ceļvedī ir zinātniska darba līmenī, gandrīz disertāciju par Latgali vari aizstāvēt.
Klāt nāca pieredze, un daudz lasīju. Manā bibliotēkā tagad pārsvarā ir grāmatas par Latgales vēsturi. Sapnis ir pievērsties tai vēl dziļāk, pamatīgāk, taču tam vienmēr pietrūkst laika, jo kādreiz bija pamatdarbs avīzē, tagad Latgales reģionālajā televīzijā. Tāpēc arī grāmatā ir tik garš avotu uzskaitījums, centos neaizmirst nevienu. Pētera Zeiles ķieģelis Latgales kultūras vēsture man jau gandrīz no vākiem izlasīta, nereti pat nogāzusies no plaukta. Feisbukā reiz palaidu teicienu, ka ar Latgales vēsturi var nosist zirgu! Daudzi nesaprata, kā tas domāts.
Divpadsmit Latgales lokos nav aptverta visa Latgale, jo Impro braucieni pārsvarā bija man pa sirdij tuvākām vietām - Ludzu, Rēzekni, Krāslavu, Daugavpili, arī Balvu un Viļakas pusi -, pati no sevis pieliku vēl klāt dzimto Rogovku. Preiļi ir vēl neapgūta zeme, arī Aglonas nav Lokos. Ja Dievs dos iespēju, turpināšu.
Ilgus gadus biji laikraksta Diena korespondente. Zinu, bija iespēja pārcelties uz Rīgu, man pat šķiet, ka vienu brīdi biji tādās kā ceļa jūtīs...
Kad vēl Sarmītes Ēlertes laikā likvidēja reģionālos korespondentus Dienā, es paliku pēdējā. Tad nāca krīze ekonomikā, īpašnieku maiņa Dienā, un pienāca arī mana kārta. Toreizējais redaktors Guntis Bojārs piedāvāja man pāriet strādāt uz Rīgas redakciju. Viens labums būtu - es nepazaudētu darbu. Tā sajūta, ka pēkšņi esi bezdarbnieks, ir briesmīga. Sēdēju Dienas mediju gaitenī un riju smagas asaras, taču tik ļoti negribējās atstāt Rēzekni, Latgali. Aizbraukt šķita gluži kā doties trimdā. Jā, cilvēki brauc uz Angliju, Īriju. Varbūt vajadzēja, bet, ja tas būtu noticis, dzīve patiešām būtu uz čemodāniem - gan te, gan tur. Mūža beigās koku nevar pārstādīt. Latgalē ir manas mājas, valoda, cilvēki.
Grāmatas prezentācijā Zvaigznes ABC pārstāve teica, ka Latgale tagad esot modē.
Varbūt drīzāk modē nāk tas, kas ir īsts, patiess, neviltots, citāds, atšķirīgāks no ierastā? Es nekad neesmu kautrējusies no trim lietām - no Latgales izcelsmes, no latgaliešu akcenta un no katoļticības. Laikam tāpēc neviens atklāti mani nekad nav izsmējis, bet par to, ko runā aiz muguras, man nav jāuztraucas. Kaut gan man nepatīk, ka viens latviskums tiek uztverts par pareizu, bet otrs, latgaliskais latviskums - par kaut ko nepareizu vai arī lokālu, tādu, kas interesē tikai vietējos ļaudis.
Viens piemērs - kāpēc skolās tiek mācīts Auseklis, Pumpurs, Kronvaldu Atis, Garlībs Merķelis un citi, bet netiek mācīts Pīters Miglinīks, Andrīvs Jūrdžs, Manteifelis, Valerija Seile, kuru devumam latviešu tautai nebūt nav tikai lokāla nozīme, jā, pat lielo Latvijas valstsvīru Franci Trasunu pārnovadu skolās nezina! Viņš bija tas, kurš krasi un stingri iestājās par Latgales apvienošanās ideju, par vienotu Latviju. Šo tēmu labāk neskart, es tad parasti iedegos par daudz. Jo ir tā - atsakies no savas citādības, no savas valodas, kļūsti tāds pats kā mēs - un būsi saprotams, pieņemams. Tā nācās darīt rakstniekiem Jānim Klīdzējam, Antonam Rupainim, Albertam Sprūdžam un citiem, pārejot pilnībā uz rakstīšanu kopnacionālajā latviešu literārajā valodā.
Arī tu vairāk raksti latviešu, nevis latgaliešu valodā.
Jā, esmu to darījusi, taču tikai tāpēc, lai tik tiešām citi izlasītu, bet jo vairāk man žēl to dzejoļu latgaliski, kuri nereti ir labāki un spēcīgāki par latviešu valodā rakstītajiem. Es vienmēr esmu atgādinājusi - ja Latgale atteiksies no savas citādības, ja par visām varēm centīsies pielāgoties, pielabināties, tā kļūs neinteresanta.
Tad jau tu stingri iestājies par Latgales novada vēstures mācību stundām Latgales skolās?
Novadu vēsture jāmāca visās skolās, ne tikai Latgalē, bet ne jau tā ir izeja! Ir jāintegrē Latgales literatūra un vēsture kopīgajā Latvijas literatūrā un vēsturē, tad viss būs kārtībā! Citādi nez kāpēc uzskata, ka tikai latgaliešu bērniem jāzina gan Francis Trasuns, gan Jānis Čakste, bet pārējiem pietiek ar Čaksti vien! Absurds!
Katrs pabeigts darbs kaut ko sakārto dzīvē. Vai jauno grāmatu izjūti šādā veidā?
Šoruden es ceru sakārtot vidi ap sevi. Varbūt tad vieglāk būs sakārtot vidi sevī. Jaunā grāmata deva iespēju vismaz sākt remontu dzīvoklī, kas nebija remontēts vairāk nekā desmit gadu, tāpēc jāpacieš arī neērtības. Kā vienmēr, ir arī jautrie un ne tik jautrie meistaru stāstiņi, jo es parasti sākumā uzraujos uz neīstajiem, tādiem, kuri visu sačakarē, tad parasti nāk eņģeļi, kuri mani glābj. Ir tāda jocīga lieta, saucas - Dieviņš nav mazais bērns. Labi zinu, ja kāds man nodara pāri, agri vai vēlu saņem sodu.
Mājas sakārtošana bija vajadzīga arī tāpēc, ka pie manis ciemos no tālienes brauks mazdēliņš. Par viņu es allaž domāju ar dziļu cieņu un bezgalīgu maigumu, jo tas ir tāds mazs cilvēciņš, nācis pie mums no nekurienes, gluži kā no zvaigznītes, viņš tagad top un veidojas, viss, kas ir apkārt viņam, ir svarīgi, nozīmīgi - mīlestība, valoda, ticība. Ir tik interesanti viņam būt klāt un palīdzēt šajā augšanas un tapšanas lielajā darbā. Toreiz, kad auga mani bērni, par to laikam nedomāju, viņi auga, un viss. Tajā laikā nebija pašreizējās gudrības. Tikai žēl, ka tagad vecmāmiņas vēl nevar atļauties nestrādāt un nodarboties ar mazbērnu auklēšanu, jo līdz pensijai vēl, ai, ai, cik tālu! Protams, manā žurnālistes gadījumā šī pensija būs minimāla, tāpēc jāgatavojas uz strādāšanu, kā teica Boņuks slavenajā filmā: leidz muna kopa molai!
Bieži tevi redzu čatojam portālā pavisam agrā rīta stundā. Tad jau esi cīrulis?
Vienmēr esmu bijusi cīrulis, agri cēlusies, lai cik vēlu būtu aiziets gulēt, ienīstu visus nakts pasākumus, ieskaitot Līgonakti, muzeju un bibliotēku naktis! Naktīs cilvēkam ir jāguļ, no rīta agri jāceļas un dienā jāstrādā, nevis ačgārni! Tikai tagad nereti mostos nelāgā laikā - ap trijiem - un nevaru iemigt, nāk drūmas domas, bet tad glābj grāmatas.
Ar ko pašlaik esi grūta radošajā jomā?
Ir vēlēšanās atkal ķerties pie lugas. Nu gribu es lugu rakstīt, un viss, un neko ar sevi nevaru padarīt, dievinu dialogus, pat ikdienā pati ar sevi runājos.
Ko tu šajā rudenī ļoti, ļoti vēlētos?
Pats patīkamākais jautājums! Ļoti gribētos uz mežu, purvu, sēnēs, ogās, šogad tas tā arī nav izdevies. Mežs mani allaž sakārto, dziedina. Taču, ja tā pavisam globāli un nopietni, - gribētu, lai man būtu vairāk laika strādāt to darbu, kas man patīk un padodas.