1. SC ir pret jaunā Eiropas starpvaldību Līguma par stabilitāti, koordināciju un pārvaldi Ekonomiskajā un Monetārajā savienībā spēkā stāšanos, pret Līguma ratifikāciju LR Saeimā un pret Līgumā pieprasīto normu ieviešanu Latvijas likumdošanā. SC neatbalsta LR Fiskālās disciplīnas likuma pieņemšanu un attiecīgo grozījumu veikšanu Satversmē, lai konstitucionāli nostiprinātu fiskālās taupības politiku.
Līgums balstās Eiropas Savienībā piekoptajā ekonomiskās bardzības politikā (austerity policy), kuru Latvijas valdība politiski korekti sauc par taupības vai finanšu stabilizācijas politiku. Tās priekšrocības ir teorētiski nepamatotas un izriet no pieņēmumiem, nevis pierādījumiem. Šī politika neļaus valstij nepieciešamā apjomā uzsākt investīcijas infrastruktūrā, zinātnē, izglītībā un samilzušo demogrāfijas izaicinājumu risināšanā. Rezultātā Latvija globālajā tirgū ilgtermiņā nenovēršami zaudēs savu konkurētspēju, kas var apdraudēt valsts un nācijas tālāku pastāvēšanu.
Līgums kalpo Eiropas ekonomiski attīstīto eksportētājvalstu dominances nostiprināšanai un finanšu sektora stabilizācijai, t.i. bankām, nevis darbavietu un reālās ekonomikas attīstībai.
Līgumā ietvertais fiskālās disciplīnas piespiedu mehānisms un ārējās sankcijas par līguma noteikumu neievērošanu ir pretrunā ar Latvijas suverenitāti.
2. SC uzskata, ka dalībvalstu turpmākās bezatbildīgās aizņemšanās apturēšanai nav jāpieņem jauni regulējumi, bet ir jāpilda jau esošie ES dokumenti, kuri pietiekoši skaidri dalībvalstīm nosaka fiskālās taupības prasības, kuras Latvija jau pilda.
3. SC uzsver, ka finanšu stabilizācijas mehānismi, kas noteikti līgumā un Fiskālās disciplīnas likumā, neaizsargās ES dalībvalstis, tajā skaitā Latviju, no jaunām krīzēm, jo šie mehānismi ierobežo tikai valsts tēriņus, bet neregulē patēriņu un naudas plūsmas privātajā sektorā. Taču tieši privātā kapitāla ieplūšana kļuva par iemeslu kredītu burbuļiem un ekonomikas pārkaršanai.
Piedāvātie risinājumi nepasargās ekonomiku no pārkaršanas uzplaukuma gados un nenodrošinās pietiekamu ekonomikas stimulāciju ekonomikas lejupslīdes laikā. Latvija atkal riskē piedzīvot strauju postoša kāpuma un krituma ciklu bez iespējām pietiekami attīstīties.
ES pieredze liecina, ka bezdeficīta budžets un valsts parāds, kas nedrīkst būt pārāk liels, nenodrošina finanšu stabilitāti. Dažām dalībvalstīm pirms krīzes (piemēram, Īrijai un Spānijai) bija budžeta pārpalikums un mazi parādi, kas ātri pārtapa augstos deficītos un lielos parādos. Arī Latviju, kuras lats ir piesaistīts eiro, 2007.gada budžeta pārpalikums neglāba no krīzes.
4. SC secina, ka fundamentāli ierobežojumi valsts fiskālajā politikā tiek tiesiski un konstitucionāli nostiprināti papildus zaudētajai monetārās politikas autonomijai, un ignorē pasaules vēsturē efektivitāti pierādījušo nozīmīgo valsts lomu ekonomikas izaugsmes nodrošināšanai krīzes apstākļos - veicinot valsts pasūtījumus un investīcijas kā svarīgu kopējā pieprasījuma sastāvdaļu - kas var iedzīt Latvijas ekonomiku stagnācijā.
5. SC uzskata, ka finanšu stabilitāte un Latvijas krīzes politika var balstīties tikai reālās ekonomikas attīstībā.
Latvijas apstākļos finanšu stabilitāti var nodrošināt tikai ekonomiskā izaugsme, kas balstīta valsts tiešajās investīcijās. Tās rada jaunas darbavietas un daudzas mūsdienīgas infrastruktūras jomas (ceļu un ostu būvniecībā, komunikācijās, zinātnē, inovācijās). Papildus investīcijām fiziskajā infrastruktūrā ir nepieciešamas investīcijas cilvēkkapitālā ? izglītībā un veselības aprūpē. Labāka un lētāka infrastruktūra pazemina privātā sektora pašizmaksu, kamēr vesels, izglītots un radošs darbaspēks palielina ienākumus. Tas nesīs uzņēmumiem peļņu un atsāks tautsaimniecības apriti, uz ko norāda ekonomikas teorija un pārliecinoši pierāda valstis, kas strauji investē.
Valsts ieguldījumi ekonomikas izaugsmē rada papildus patēriņa pieprasījumu, un tas sekmē attīstības gaitu. Ekonomikas izaugsme palielina ieņēmumus no nodokļiem un padara budžetu ilgtspējīgu.
6. SC uzsver, ka Latvijai ir jārūpējas nevis par budžeta deficītu, bet sekmīgu ražošanas un pakalpojumu sektoru attīstību.
Ne budžeta deficīts vai pārpalikums, bet tekošā konta deficīts ir rādītājs, kas visefektīvāk paredzēja, kuras eiro zonas valstis iekļūs krīzē. Valstis, kam pašām nav savas eksporta rūpniecības un kas spiestas pārtikt no citu valstu ražojumiem, agrāk vai vēlāk bankrotē.
Tāpēc Latvijai ir jāizmanto valsts budžeta deficīta sniegtās investīciju iespējas un jāiegulda ražošanas izveidē. Pārprasta taupība, neieguldot ražošanā, atkārtoti novedīs pie nespējas pietiekami eksportēt un tekošā konta deficīta, un rezultātā arī pie nākošā bankrota.
Nevis fiskālā konsolidācija, bet attīstīta infrastruktūra, atbilstošs darbaspēka nodrošinājums, pārdomāta nodokļu politika, Nacionālās attīstības plānā nostiprināta valsts attīstības vīzija un politikas stabilitāte padara valsti pievilcīgu ārvalstu investoriem.