Tikai pērn valdībā un Saeimā tika apstiprināts likums par IIN samazināšanu turpmākajos 3 gados. Nodokļu raustīšana šurpu turpu ticību nodokļu sistēmai un Latvijai kā uzņēmējdarbībai draudzīgai videi nudien nestiprina. Šāda rīcība rada nedrošību un neziņu, arī mazāk jaunu darba vietu. Solījumi ir jātur. Un jo īpaši ekonomikas izaugsmes periodā. Finanšu ministrijai ir jāspēj redzēt 3 gadu perspektīvā - tāpēc jau tika ieviesta vidēja termiņa budžeta plānošana, kas ir iestrādāta arī Fiskālās disciplīnas likumā.
Neapšaubāmi šāds IIN samazinājums ir izdevīgāks iedzīvotājiem ar lielākiem ienākumiem, tāpēc šādu soli ir jākombinē ar neapliekamā minimuma un atvieglojumu paaugstināšanu (kas dotu lielāku labumu iedzīvotājiem ar mazākiem ienākumiem). Ja ir vēlme jau pieņemtos lēmumus pārskatīt, tad nepieciešami konkrēti priekšlikumi, lai diskusija ir konstruktīva un bez pārpratumiem. Pašreizējā komunikācija ir ļoti nekonkrēta un nevajadzīgi paaugstina nenoteiktību.
Nevienlīdzības mazināšanai jāizmanto ne tikai nodokļu politika, bet arī pabalstu sistēma, reģionālā politika, izglītības sistēma u.c.
Finanšu ministrija piedāvā paaugstināt minimālo algu, ieviest diferencēto neapliekamo minimumu un palielināt atvieglojumus par apgādājamiem. Jāsaka, ka FM izstrādātajā ziņojumā par priekšlikumiem ienākumu nevienlīdzības mazināšanai nav ne vārda par to, ka IIN varētu arī nemazināt līdz 20% 2015.gadā. Tieši otrādi, rēķinot priekšlikumu ietekmi uz iedzīvotājiem, tiek pieņemts, ka IIN likme tiks mazināta, kā apstiprināts likumā.
Kopumā FM priekšlikumi vērtējami pozitīvi - tos ieviešot kopā, ir iespējams mazināt ienākumu nevienlīdzību un nabadzības risku. Tomēr ir arī vairāki riski un faktori, kas skaidri jāapzinās.
Lai arī minimālās algas palielināšana varētu veicināt ienākumu legalizāciju, diferencēto neapliekamo minimumu ieviešana var iedzīvotājus mudināt slēpt daļu no saviem ienākumiem, lai nodokļos maksātu mazāk. Tas tāpēc, ka, uzrādot mazāku algu, atvieglojumi ir lielāki un nodokļu slogs mazāks.
Mazo algu saņēmējiem labums no neapliekamā minimuma paaugstināšanas būs ar gada nobīdi, jo visu gadu viņi maksās IIN pie pašreizējā neapliekamā minimuma (45 lati) un tikai nākošajā gadā saņems atpakaļ pārmaksāto IIN (ņemot vērā paaugstināto neapliekamo minimumu ? 84 lati mēneša algai līdz 225 latiem, pakāpeniski mazinoties līdz 45 latiem mēneša algai virs 400 latiem). Jautājums ir, cik ātri VID spēs to aprēķināt un izmaksāt - vai iedzīvotāji saņems pārmaksāto nākamā gada janvārī? februārī? martā? Būtībā sanāk, ka iedzīvotāji kreditē valsti, turklāt bez procentu maksājumiem.
Ļoti labi, ka administratīvais slogs piedāvātajai neapliekamā minimuma piemērošanas kārtībai ir pārnests uz VID pleciem, nevis iedzīvotājiem vai uzņēmumu grāmatvežiem. Protams, tas palielina administrēšanas izmaksas VID, bet tas būs efektīvāk nekā katram rēķināt atsevišķi un saskaņot to ar VID. Pēc būtības tas nozīmē, ka VID visiem Latvijas iedzīvotājiem varētu aprēķināt gada laikā gūtos ienākumus un, daloties ar šo info, varētu iedzīvotājiem daļēji atvieglot gada ienākumu deklarācijas sastādīšanu.
Jāatceras, ka iedzīvotājiem ar pavisam zemām algām un vairākiem apgādājamiem neapliekamā minimuma un atvieglojumu paaugstināšana nelīdz, jo viņi jau pašlaik nemaksā IIN. Proti, atvieglojumu kopsumma ir lielāka par algu. Līdz ar to, ir nepieciešami arī citi atbalsta mehānismi, lai palīdzētu šīm iedzīvotāju grupām. Tāpēc, pirms apstiprina šos FM priekšlikumus, ir jāizvērtē Pasaules Bankas veiktais pētījums par Latvijas darba tirgu un pabalstu sistēmu, un tad jāsaskaņo nodokļu politikas izmaiņas ar Labklājības ministrijas priekšlikumiem pabalstu sistēmā.
Ņemot vērā negatīvās demogrāfiskās tendences, domājams, ka atvieglojumus par apgādājamiem ir nepieciešams diferencēt. Proti, par pirmo bērnu atvieglojums var būt 80-100 lati, bet par otru bērnu tam jau ir jābūt būtiski lielākam (piemēram, divas reizes), par trešo un vairāk bērniem vēl lielākam. Tas varētu būt labāks mudinājums laist pasaulē vairāk par vienu bērnu ģimenē nekā papildus 10 latu atvieglojums par katru bērnu.
Rezumējot, FM priekšlikumi ir labi, bet pārāk šauri, lai būtiski mazinātu nevienlīdzību un nabadzības riskus. Tāpēc tos noteikti jāskata kopā ar LM pabalsta sistēmas izmaiņām, ka arī reģionālo politiku un izglītības sistēmas izmaiņām. Turklāt jāsaprot, ka valsts budžeta iespējas nav bezgalīgas.