Šoreiz pirms rezultātu izziņošanas prognozētāju viedokļi bija stipri līdzīgi un arī rezultāts ir tiem tuvs. Piemēram, dominēja viedoklis par sezonāli izlīdzinātā IKP pieaugumu ceturkšņa griezumā par apmēram 1.5%, CSP domā, ka tas bijis 1.7%. Sezonāli neizlīdzinātais pieaugums gada griezumā bijis 5.3%, kas bijis tuvs DNB bankas iepriekš nosauktajiem 5.5%. Tātad izaugsme ir paātrinājusies, pretēji gada pirmajā pusē izteiktajām prognozēm.
Šobrīd notiekošā attīstība ir ilgtspējīga, to virza skaidri saskatāmas mūsu tautsaimniecības stiprās puses. Tās vienā teikumā varētu vispārināt kā ļoti labu ražošanas faktoru kvalitātes un cenas attiecību, kas gan palielina jau esošo uzņēmumu kopējo tirgus daļu pasaulē, gan veicina jaunu investīciju ienākšanu.
Jau krietni vairāk atšķiras viedokļi par tuvāko nākotni, par nākamo gadu tiek minētas gan apmēram 4%, gan tikai 1% pieauguma prognozes. Ja pasaules ekonomika virzīsies atbilstoši analītiķu vairākuma viedoklim, rezultātam vajadzētu būt tuvam optimistiskākajai prognozei vai pat pārsniegt to. Ja izaugsmes gandrīz nebūs, tad visdrīzāk eirozonas recesijas krasas padziļināšanās dēļ, kas liktu pārvērtēt ļoti daudz ko līdzšinējā politikas stratēģijā.
IKP ātrā novērtējuma dati vienmēr ir ļoti lakoniski. Pie tiem varētu piebilst, ka no sabiedrības psiholoģiskās labsajūtas viedokļa svarīgs ir ne tikai pieauguma temps un ienākumu līmenis, bet arī veids, kā tas viss tiek nodrošināts. Dažādi sabiedrības attieksmes mērījumi nekustamā īpašuma buma laikos liecināja, ka tauta „nepirka” tā laika ienākumu kāpumu kā noturīgu labklājības pieaugumu plašākā nozīmē, kā patiesu progresu. Aizvadītajos 2-3 gados gan optimisms par nākotni, gan uzticēšanās valsts institūcijām ir pakāpeniski pieaugusi. Bez šaubām, process nav vienmērīgs, tā ir neizbēgamo mēnešu zigzagu summa, tomēr kopējā tendence ir skaidra.
Ražošana mūsu sabiedrībā vienmēr skaitījusies īpaši cienījama nodarbe, tāpēc izaugsme, kas balstās uz ražošanu var sniegt vairāk gandarījuma un psiholoģiskās drošības nekā tāda, kas balstīta uz vairāk virtuālām parādībām. Mūsu sabiedrības ekonomiskā filozofija dziļākajā būtībā ir stipri radniecīga Vācijai un tas laika gaitā veicinās arī tautsaimniecības struktūras tuvināšanos pasaules eksporta čempionei raksturīgajai.
No vienas ekonomikas konferences un semināra uz nākamo ar vīna glāzēm rokās klīstošās lēmumu pieņemšanas elites prioritātes ir krietni atrautas no cilvēku lielākās daļas uztveres. Ja vieniem svarīga šķiet tirgus radītās nevienlīdzības padarīšana vēl lielāka ar nodokļu palīdzību it kā investīciju piesaistes vārdā, kā arī lata vērtības noteikšana ar precizitāti līdz piecām zīmēm aiz komata kādā citā valūtā, tad sabiedrībai svarīgs ir kaut kas pavisam cits.