Lielāko cīnītāju priekšpulkā par pareizticīgo taisno lietu ir tie, kas vēl nesen bija pārliecināti ateisti ar Gapoņenko priekšgalā, kam baznīca ir vieta, kur izlūgties piedošanu par agrākajiem grēkiem. Nebija norimušas pēcreferenduna kaislības, kad šis jautājums tika uzjundīts atkal. Eļļu ugunij pielēja Valsts prezidents Andris Bērziņš, paziņojot, ka tīri cilvēciski būtu vēlams, lai 7. janvārī Latvijā būtu brīvdiena.
Turpmāk izklāstītais būs mazliet ķecerīgs, mazliet utopisks, mazliet revizionistisks.
Jā, Latvijā baznīca ir atdalīta no valsts. Sekulāra valsts, protams, neierobežo ne ierindas pilsoņa, ne amatpersonu tiesības apmeklēt baznīcu. Valsts neiejaucas baznīcas lietās, un baznīca cenšas to nedarīt attiecībā uz laicīgās varas kompetenci. Daži sānsoļi tikai apstiprina likumsakarību.
Jā, prezidentam ir bijušas tikšanās ar konfesiju līderiem un diskusija Garīgā dimensija un politika. Tajā izskanēja gan arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča aicinājums 7. janvāri pasludināt par svētku dienu, gan metropolīta Aleksandra vēlme tikai pēc saīsinātās darba dienas, lai ticīgie vakarā varētu nosvinēt Ziemassvētkus. Un arī viņa viedoklis, ka «...Latvijas pareizticīgo baznīca norobežojas no atsevišķu politiķu prasībām pareizticīgo Ziemassvētkus atzīt par valsts svētkiem, jo politiķi šo jautājumu ir pārāk politizējuši un viņiem nerūp vis Ziemassvētki, bet gan savas politiskās ambīcijas».
Vecticībnieki, kam kā masveida grupai Latvijā ir senākas saknes nekā pareizticīgajiem, neko nesaka un turpina mierīgi svinēt. Viņi jau gadsimtiem pratuši koncentrēties uz galveno. Ne brīva diena cilvēku padara ticīgāku vai Dievam tuvāku. Daudzi vēl atceras, kā tika svinēti Ziemassvētki un Jāņi, kad 24. jūnijs un 25. decembris bija parastas darba dienas. Daļai tie bija izjustāki svētki ar dziļāku saturu.
Tieši tāpēc gribētos, ka Valsts prezidents nevis uz karstām pēdām pauž to, ko ir paudis, bet, ja vajag, pat 10 reižu pie galda aicina metropolītu Aleksandru (varbūt arī vecticībnieku baznīcas galvu tēvu Aleksiju). Lai pārrunātu un mēģinātu atrisināt svarīgākās problēmas, jo pareizticīgie Latvijā nebūt nav sinonīms vārdam «krievs».
Eiropas Savienībā ir trīs izteiktas ortodoksālas valstis - Grieķija, Kipra un Bulgārija, un visās Ziemassvētki tiek svinēti 25. decembrī. Tām pa vidu esošajā Maķedonijā, kas tikai sapņo par ES, svin gan 25. decembrī, gan 7. janvārī. Šajā datumā valstiski Ziemassvētki ir tikai dažās Eiropas valstīs - Serbijā, Melnkalnē, Krievijā, Gruzijā. Ja reiz esam kopējā Eiropas telpā, tad Latvijai ir vērts dziedāt kopkorī.
Otrs sarunu punkts varētu izrietēt arī no iebildumiem attiecībā uz pirmo. Latvijas pareizticīgo baznīca, lai arī ir autokefāla, tomēr ar «jumtu» Maskavā, un tur Ziemassvētkus svin nevis pēc Gregora, bet Justiniāna kalendāra - tātad 7. janvārī. Še tad varētu būt galvenā ķecerība no prezidenta mutes. Ja negribas pilnīgu neatkarību, kāpēc Latvijas pareizticīgo baznīca no Maskavas jurisdikcijas nevarētu atgriezties Konstantinopoles patriarhāta pārraudzībā? Ko tas mainītu saturiski? Jā, vēsturiski Latvijas pareizticīgajiem ir ciešas saites ar Krievijas pareizticīgo baznīcu. Gan pirmsākumos, gan arī no cariskās Krievijas laikiem, kad Rīgas centrā izauga katedrāle kā Krievijas impērijas simbols. Pagājušā gadsimta divdesmito gadu pirmajā pusē arhibīskaps Jānis Pommers nostiprināja Latvijas pareizticīgo baznīcas autonomiju (autokefālu), par ko visdrīzāk samaksāja ar čekas inkvizīciju un dzīvību. Divus gadus pēc viņa nāves Sinodes koncils nolēma lūgt Konstantinopoles ekumenisko patriarhu Latvijas pareizticīgo baznīcu ņemt savā jurisdikcijā. Jā, pareizticīgo Konstantinopolē palicis pavisam maz, taču ne jau skaitā ir būtība un viena Latvijas draudze šo saikni joprojām ir saglabājusi. 1941. gada 27. februārī ar Maskavas patriarhāta lēmumu Latvijas autonomā pareizticīgā baznīca tika likvidēta un iekļauta Maskavas patriarhātā. Protams, šie jautājumi ir pašas baznīcas, nevis politiķu ziņā. Taču ir Eiropas pieredze, ir vēsturiskais un Igaunijas precedents. Varbūt svētajiem tēviem nepieciešams vienīgi draudzīgs stimuls, lai izšķirtos? Toties vēl vieni kopēji svētki būtu baznīcas svētīga artava saliedētības virzienā.
Pēc nesenā Saeimas balsojuma Nils Ušakovs atļāvies apvainot ZRP «mūsu kopīgās lietas» nodevībā. Laikam bija aizmirsis, ka ZRP ierosināja visnotaļ interesantu kompromisa variantu - «slīdošo svētku dienu», ko katrs var paņemt pēc savas etniskās, reliģiskās piederības. Lai svinētu pareizticīgo Ziemassvētkus, Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas dienu, Hanuku, Bairamu vai savu dzimšanas dienu! Ja par to laikus zina darba devējs, valstī haosam nevajadzētu iesākties.
Var jau teikt, ka nevajag prognozēt ekonomisku katastrofu, ja kalendārā parādītos vēl viena svētku - tātad brīvdiena. Tomēr varētu būt iebildes, kāpēc šoreiz radīts izņēmums tikai pret daļu sabiedrības. Var piekrist arī darba devēju «pret», jo tad zināms saimniecisks apsīkums valstī būtu no 24. decembra līdz 8. janvārim. Tas nekas, ka vienai daļai svētki vienā datumā, otri svinētu citā. Nestrādātu vai viduvēji funkcionētu visi. Ar veikalu «ķemmēšanu» vien ekonomiku neuzsildīt. Nevienā valstī, lai cik lielas ir šīs reliģiskās kopienas, abi datumi nav svētku dienas. Sadalīta svētku svinēšana tikai attālinātu reliģiskās kopienas.