Šonedēļ finanšu ministrs intervijā Dienai atzina, ka nekas no ekonomiskā viedokļa nepareizs vai nevēlams nav nedz t. s. nulles budžeta konceptā (kad nākamā gada budžetu veido, vispirms rūpīgi izvērtējot iepriekšējos tēriņus), nedz iezīmētajā finansējumā (biežāk minētais piemērs - daļa no degvielas akcīzes ieņēmumiem tiek ceļiem). Nelaime esot tā, ka koalīcijas Latvijā esot ļoti orientētas uz deķīša vilkšanu katrai partijai savā virzienā. Ja vienai nozarei iedos speciālo budžetu, gribēs arī citas. Ja partijas X pārraudzītajā saimniecībā atradīs liekus tēriņus, X to, kā saka, uztvers personiski. Ļoti iespējams, ka Vilka diagnoze ir pareiza, bet no tās izriet vienkārši briesmīgi secinājumi - ja ņem vērā, ka Latvijā tuvākajā nākotnē vienmēr būs koalīcijas valdības, vai jārēķinās, ka valsts budžeti vienmēr būs samocīti?
Tomēr kaut kas šādā lietu kārtībā nelīmējas - koalīcijas valdības taču ir ne tikai Latvijā, tomēr tādu nolemtību daudzās valstīs nesaprastu. Proti, skaidrs, ka katrai no koalīcijas partijām ir savas specifiskas prioritātes. Piemēram, Vācijā kancleres Merkeles kristīgo demokrātu tradicionāli tuvākie sabiedrotie ir Bavārijas Kristīgo sociālistu savienība (CSU), kas laiku pa laikam startē ar finansējuma pieprasījumiem, kas citus partnerus neiepriecina (piemēram, lielāki pabalsti mammām, kas bērnus audzina mājās, nevis pirmskolas audzināšanas iestādēs). Arī otri partneri, brīvie demokrāti, šad tad sagādā problēmas (piemēram, savulaik lobējot ļoti specifiskas nodokļu atlaides saviem sponsoriem). Īsi sakot, vieglāk ir nosaukt valstis, kurās valdošajās koalīcijās nav iekšējā tirgus, nevis otrādi. Tomēr tas visbiežāk nenozīmē neslēpti skābu sejas izteiksmi par kopējo gala produktu.
Iespējams, cēloņi meklējami «veco demokrātiju» partiju ilgākā pieredzē - tās saprot, ka vēlētājs vērtēs valdības darbu kopumā un skeptiski izturēsies pret mēģinājumiem servēt sevi kā iekšējo opozīciju - «mēs jau gribējām, bet mums neļāva». Pat Grieķijā, kur pašreizējo koalīciju veido vēsturiski pretējas nometnes, politiķi apzinās šo kopējo atbildību un ar sava īpašā viedokļa uzsvēršanu nepārspīlē.
Tad kāpēc Latvijā šī it kā pašsaprotamā loģika nedarbojas? Varbūt tāpēc, ka objektīvi partijas Latvijā nav ar pietiekami garu, desmitgadēs izsekojamu CV. Tas top, pazūd, pārveidojas, un tad jau svarīgi, kurš kliedz skaļāk konkrētajā laika nogrieznī. Varbūt arī tāpēc, ka vēlētāji - lai cik tas neticami izklausās, ņemot vērā kopējo slikto attieksmi pret politiķiem, - ir visai žēlsirdīgi (klasisks piemērs ir ZZS spēja distancēties, kas rezultējas labos reitingos). Politika Latvijā ir ļoti personalizēta, un kad partija X atrāda elektorātam kādus simpātiskākus savus biedrus, mēs atmaigstam - «nu, maitas jau viņi kopumā ir, bet es jau balsoju par ...» (seko personas uzvārds).
Politiskie paradumi lēni, bet mainās. Tāpēc ir cerība, ka arī Latvijā budžeta veidošanas process varētu sagaidīt labākus laikus. Piemēram, 2020. gadā.