Piemēram, nereti lasāms apraksts: ministrs X (un viņa partija) izcūkojuši ministra Y (un viņa partijas) iesniegto priekšlikumu tāpēc, ka iepriekš Y līdzīgi izrīkojies ar X ieceri. Šāda loģika paredz aptuveni šādu skatu: noskaities X iesauc kabinetā kāda no departamentu vadītājiem (vai ministrijas juristu u. c. varianti) un saka: tagad mēs atriebsimies, to Y likumprojektu noraksim! Un ierēdnis padevīgi sasit papēžus un dodas pildīt uzdevumu, pat ja tas ir pretrunā ar viņa zināšanām un pašcieņu. Un tad X vienpersoniski izperinātais bez problēmām ceļo caur ministriju, valsts sekretāru sanāksmi, Ministru kabineta komiteju ar visiem klātesošiem ekspertiem.
Vai atvasinājums aprakstītajai ainiņai: ministrijas nodaļas vadītājam jāskaidro žurnālistam X lēmums, kuram ierēdnis nu galīgi nepiekrīt, tomēr karjeru veidojošais, par savu reputāciju domājošais cilvēks kaut kur steigā sadomā argumentus un stāsta presei pilnīgus niekus. Ticami? Dažkārt varbūt, tomēr kopumā, šķiet, ar šādu viedokli mēs nodarām pāri valsts pārvaldē strādājošajiem speciālistiem, kuriem - kāds pārsteigums! - arī var būt profesionālais godaprāts un pacietības mērs.
Vai cits variants - ministrs un tikai viņš (nu, labi - vēl 2-3 padomnieki) cēlā vienatnē sagatavo normatīvo aktu projektus, informatīvos ziņojumus, pats savāc visus nepieciešamos datus utt. Attiecīgi - ja nepatīk ministra personība, tad tiek pieņemts, ka arī pats plāns ir šī pārgalvīgā, dumjā, ļaunā un nez kāda vēl indivīda personīgo ambīciju izpausme. Atliek aizvākt to X, un jautājums atrisināts. Tātad netiek pieļauta iespēja, ka ir arī citi cilvēki ministrijā, kas varētu vispār laiku pa laikam aizdomāties, kas attiecīgi nozarei būtu vajadzīgs, kuriem nav pilnīgi vienalga, kas nozarē vajadzīgs utt.
Protams, ministrs nāk ar savām prioritātēm, savu skatījumu un nereti arī līdzgaitnieku komandu. Un tomēr nav pareizi ministrijas lēmumus tik cieši sasaistīt ar viena cilvēka personību, jo tad pastāv risks šajos lēmumos nemaz neiedziļināties, uzskatot - ja mums ir «viss skaidrs» par ministru, tad «viss skaidrs» ir arī par ministrijas darbu, vairumā gadījumu ar noraidošu fonu. Ierēdniecība esot iebaidīta un demoralizēta. Iespējams - vismaz daļā iestāžu. Bet tas nenozīmē, ka situāciju vajag vēl vairāk pasliktināt ar sabiedrības attieksmi.
Valsti asociējot ar pārdesmit personām, mēs nespēsim pret pārvaldes darbu izturēties objektīvi un ar interesi. Mēs nesagaidīsim no nacionālās ierēdniecības patstāvību un kompetenci darbā, ja sabiedriskā doma šo profesionālo grupu tulkos kā spoguli un pakļāvīgu politiķu kaprīžu izpildītāju. Latvija ir pietiekami nobriedusi valsts, lai mēs nekristu no viena grāvja otrā - vai nu «labais cars», kuram traucē «bajāri», vai arī ministrs diktators, kuru var vienīgi gāzt no troņa.