Tomēr jau tagad NAP teksti ir noderīga lasāmviela situācijas aprakstošajā daļā, jo tajos nolasāma nepatīkama, bet svarīga atziņa - neba visā vainojamas konkrētajā brīdī pie varas nonākušās partijas vai citi vispārzināmie ļaundari. Ļoti daudz atkarīgs no tik ērtā pretnostatījuma «mēs, sabiedrība, - viņi, elite» pirmās sastāvdaļas. Piemēram, Latvijā ir trešā zemākā darbaspēka produktivitāte Eiropas Savienībā (ja spriež pēc 2010. gada datiem, apsteidzam tikai Rumāniju un Bulgāriju). Latvijā tas ir 15,6 eiro stundā, Eiropā vidēji 31-36 eiro. Eiropā (un arī konkrēti Igaunijā) vidēji 10-11% strādājošo pieaugušo uzskata par nepieciešamu turpināt izglītoties un iegūt jaunas prasmes, bet Latvijā šis īpatsvars ir uz pusi mazāks. Diez vai būtu korekti teikt, ka arī te pie vainas ir tikai «viņi». Līdzīgi ir ar pēdējā laikā daudz piesaukto līdzšinējās integrācijas politikas (?) izgāšanos. Protams, daudz tukšu runājuši un naudu nelietderīgi tērējuši «viņi». Tomēr, ja - kā lasām NAP tekstā - 2004. gadā apmēram 70% krievvalodīgo iedzīvotāju pakalpojumu iestādēs samērā bieži lietoja latviešu valodu, bet 2009. gadā lietotāju skaits samazinājās līdz 59%, atbildība jāuzņemas arī «mums», kas mīļā miera labad ļāvuši tam tā notikt.
Tātad, ja gribam, lai Latvija turpinās un attīstās, jāakceptē, ka tas atkarīgs ne tikai no «viņu» kompetences un godprātīguma, bet arī no «mums». Šādā kontekstā: lai gan NAP veidošanās process ir pietiekami demokrātisks (priekšlikumu iesūtīšana), pašā tekstā, šķiet, pagaidām ir pārāk mazs akcents uz sabiedrības līdzdalību, tas turpina atražot mītu, ka elite uzrakstīs ģeniālu plānu un visas labās ieceres piepildīsies.