Lai gan par Krievijas agresiju pret Ukrainu rakstīts daudz un atzīmētas arī šo aktivitāšu īpatnības, kurām Ukraina un Rietumi izrādījās nesagatavoti, vēlreiz jāuzsver - to skaitā pēdējā mēneša notikumu kontekstā - situācijas specifika. Kaut tā iemesla dēļ, ka ar to var saskarties arī Latvija, turklāt bez tieša militāra iebrukuma.
Valstis savu mērķu sasniegšanai ir publiski melojošas visos laikos. Tomēr nenāk prātā analoģijas (lai nu paliek salīdzinājumi ar nacistisko Vāciju...), kad melošana ir tik ilgstoša, nekaunīga un vienlaikus neuzvarama. Respektīvi, agresija asociējas ar iebrukumu, ar kampaņu, kurai ir kaut cik saprotams sākums un gals. Krievijas ārpolitikā pret kaimiņvalstīm dominē, atvainojiet par vulgāru izteicienu, rūpīga čakarēšana, ņemšana uz izturību, kas, ļoti iespējams, ir iedarbīgāka nekā tieša agresija. Tas patiesi ir unikāli - veicināt nestabilitāti kaimiņvalstī un vienlaikus aicināt uz mieru; piedalīties kaut kādās sarunās un tajā pašā laikā turpināt provokācijas; paust sašutumu, kad šo provokāciju dēļ sarunas ne pie kā nenoved utt.
Krimas aneksijas gadījumā, par spīti Krievijas melošanai, Rietumiem notiekošais bija skaidrs, un tie samērā tizli, tomēr reaģēja. Savukārt Austrumukrainas gadījumā Rietumi "apsveic", "redz pozitīvu signālu" utt., ja Kremlis aicina uz sarunām par noregulējumu, vai nu nesaprotot, vai izliekoties, ka nesaprot to, ka - pašas sarunas ir Krievijas agresijas neatņemama sastāvdaļa, vienkārši cita forma. Jautājums par tālākām sankcijām tiek staipīts šurpu turpu atkarībā no informācijas par Krievijas armijas pārgrupēšanos Ukrainas tuvumā - nesaprotot (?), ka armijas atvilkšana pilnīgi neko nenozīmē, jo tādēļ jau tā ir armija, lai būtu mobila. Nebeidzama vāvuļošana par tēmu, ka varbūt Putins beidzot ir aptvēris, ka aizspēlējies par tālu, attiecīgi viņam jādod laiks mazināt agresiju tā, lai vienlaikus "nepazaudētu seju" savu šovinistisko pūļu acīs utt. Tās visas ir muļķības - Krievijas vadītāji spēj, aci nepamirkšķinot, kaut no Mauzoleja tribīnes aicināt savus rokaspuišus pārtraukt uguni un vienlaikus piegādāt viņiem ieročus. Līdz ar to sarunas ar Kremli, kaut kāda prātuļošana par loģiku, zemtekstiem un spēles noteikumiem Krievijas gadījumā ir pilnīga bezjēdzība. No šī viedokļa situācija patiešām ir unikāla, jo pēdējās desmitgadēs, lai cik ciniska sfēra ir ģeopolitika, nav bijis tā, ka kāda no dalībniekiem (pat PSRS) gadījumā nevar ticēt nevienam tā vārdam. Nevienam. Un unikāli arī tas, ka it kā pieredzējušie Rietumu politiķi to atsakās saprast un atbilstoši izturēties.