Mums var likties, ka ministrei veltītie izteikumi ir šerpi, bet, ja atminas, ar kādām «laipnībām» apmainās, piemēram, intelektuāļi Francijā, tad nekā sevišķa.
Savukārt sāpīgajā jautājumā par kultūras spēju pašai pelnīt nedrīkst aizmirst Latvijas objektīvo situāciju - potenciālo patērētāju skaitu un maksātspēju. Tirgus mehānismi kultūrā var puslīdz veiksmīgi darboties jau pieminētajā Francijā, bet ne tik nelielā nācijā. Turklāt jebkurā valstī vienmēr būs kultūras procesam nozīmīgi projekti, kuri nebūs interesanti lielam cilvēku skaitam un tiem būs nepieciešams finansiāls atbalsts (piemērs - virkne izcilu daiļliteratūras vai filozofijas darbu tulkojumu it kā milzīgajā Krievijas tirgū, kas tomēr tiek īstenoti ar konkrētās valsts vēstniecības vai kāda ārzemju fonda palīdzību). Pasaules literatūras vēsture arī liecina, ka autori plašākā nozīmē, kuri bija populāri un komerciāli veiksmīgi, piemēram, XIX gadsimtā, nu ir aizmirsti, jo nav atstājuši paliekošu ietekmi.
Vai radošajiem jāmāk savu darbu labāk pārdot? Te jāatzīst, ka mūsējie ir samērā kautrīgi vai pārāk lepni, lai auditoriju kārdinātu ar vispārpieņemtiem reklāmas trikiem. Ja paveramies uz ārvalstu autoriem, tad uzduramies kuplā skaitā «rumāņu Markesam», «XXI gadsimta Kafkam» utt. Bet vienmēr būs tādi, kuri nemāk un negrib nodarboties ar savu PR, tomēr radīs vērtīgus darbus (te, starp citu, zināma vaina jāuzņemas arī medijiem, kas kultūras procesus lielākoties aplūko recenziju žanrā, mazāk mēģinot uzrunāt cilvēkus, kurus neinteresē konkrētais daiļradis).
Var saprast, ka ministrei dažs labs no oponentiem liekas pašpasludināts talants, kas ērti iekārtojies mūžīgā opozīcijā valstij. Tomēr tam nevajadzētu traucēt saskatīt objektīvo situāciju un kultūras vērtību daudzveidību.