Lai cik Latvijas sabiedrība nemīl pašmāju «biezos», pieļauju, ka Lembergam šajā uzstādījumā netrūkst piekritēju, jo - pamatoti vai ne, tas ir cits jautājums - ārvalstu kapitālam Latvijas sabiedrībā ir diezgan pretrunīga reputācija (te nu viss kopā - starptautiskie aizdevēji, svensonu bankas, nekustamo īpašumu uzpircēji no Austrumiem utt.). Nenoliedzami globālā kapitālisma laikmetā šie starptautiskie investori ar sentimentālismu neizceļas. Piemēram, Ķīnas investoru uzvedība Āfrikā nereti ir tik skarba, ka vietējās elites ir sākušas spuroties pretī (lai cik tīkami ir ķīniešus, kuri neuzdod vietējiem politiķiem nepatīkamus jautājumus, ieguldītie miljardi).
Tomēr apgalvot, ka t. s. vietējais kapitāls valsts X nacionālās intereses respektē vairāk a apriori, gan nav pareizi. Krievijā ārvalstu koncerni faktiski netiek ielaisti nevienā nozīmīgā ekonomikas nozarē, bet vai gan Krievijas «nacionālie oligarhi» rīkojas atbildīgāk pret savas dzimtenes resursiem, cilvēkiem, nākotni? Nacionālās buržuāzijas lološana bija un joprojām ir modīga lieta Dienvidamerikā (kā pretmets amerikāņiem, spāņiem u. c.), tomēr nevarētu teikt, ka, piemēram, Argentīnas lielkapitāls nebūtu pamanījies salaist daudzas lietas grīstē. Pat Dienvidkorejā, kur cilvēki pirms dažiem gadiem lepojās ar pašmāju koncerniem, attieksme pret čaiboliem ir kļuvusi skeptiskāka, uzzinot par to darba metodēm (korupcija, konkurences mazināšana u. c.).
Citiem vārdiem sakot, Latvijas politiķu uzdevums neapšaubāmi ir gādāt, lai ārvalstu kapitāls mūsu zemē neuzvedas bezkaunīgi, tomēr tēze par «nacionālās buržuāzijas» patriotismu un prasmīgumu liekas apšaubāma. Tādēļ ieraksts pasē par tautību un dzīvesvietu nedrīkst būt iegansts kaut kādu priekšrocību došanai vai acu pievēršanai.