Zanders: Vai Kekonena mantinieki Latvijā?

Īsti nezinu, par ko Māris Zanders domājis, rakstot šo sleju. Ja par Latvijas iespējamām attiecībām ar Krieviju "somu stilā", tad tādas cerības ir veltīgas un naivas. Varbūt (un arī nav garantēts) Krievija šādas attiecības atļautos ar Igauniju, varbūt ar Lietuvu. Bet pilnīgi izslēgts, ka Krievija parakstītos uz kaut ko tādu attiecībās ar Latviju, vismaz ne ilgtermiņā. Saskaņā ar Krievijas vēsturiskajiem mītiem Somija ir ziemeļu somugru zeme, kas savulaik kalpojusi par maiņas monētu somu un zviedru attiecībās. Tāpēc Somijai impērijas sastāvā ir bijis savs atsevišķs statuss ar savām privilēģijām un pat savu likumdošanu. Kad izgāzās mēģinājums iekarot Somiju un iztaisīt no tās vēl vienu padomju republiku, Staļins atgriezās pie modeļa, kurā somu "lielkņaziste" var būt daudz vājākām saitēm Krievijai piesaistīta satelītvalsts. Lietuva savukārt reiz ir bijusi nozīmīga Krievijas konkurentvalsts, kas lielāko varenību sasniegusi apvienībā ar Poliju, bet tad sekmīgi sagrauta un likvidēta. Tomēr pats jēdziens "Lietuva" krievu apziņā vismaz nozīmē pietiekami senu valstisku veidojumu, kas nav vienkārši vēsturisks kuriozs. Igaunijai un Latvijai šāda vēsturiska fona nav, tomēr pirmajai ir dažas priekšrocības. Pirmkārt, somugru iedzīvotāji un līdz ar to saikne ar Somiju, otrkārt, PSRS laikā pieļautā mazākā pakļautība Maskavas diktātam. Tāpēc igauņi var cerēt, ka Maskava noteiktos apstākļos uz viņiem raugās kā uz "Somijas paplašinājumu", kaut gan vienmēr var mēģināt atgriezties arī pie stingrās piesaistes modeļa. Katrā ziņā Igaunija pati par sevi krievu apziņā ir līdzīga "valsts" kā Karēlija vai Mordovija - neobligāts etnisks veidojums. Tomēr visļaunākā situācija šajā kontekstā ir Latvijai, kas krievu vēsturiskajā apziņā nav ne valstisks, ne pat etnisks veidojums. Viņuprāt, tā ir sena slāvu cilšu teritorija ap Zapadnaja Dvinas upes lejteci, ko topošajai Krievijas valstij atņēmuši vācu krustneši laikā, kad krievu kņazistes novājinājās un zaudēja neatkarību cīņās ar mongoļiem. Jā, šajā robežjoslā ir dzīvojusi arī kāda somugru tautiņa (lībieši) un kādas lietuviešiem radniecīgas tautiņas (zemgaļi, iespējams, kurši), kas visas tagad izmirušas vai asimilējušās. Bet lielākā tautu grupa – latgaļi –, pēc krievu domām, ir bijuši viņu ciltīm draudzīgi un radniecīgi slāvi, pār kuriem valdījuši Pleskavas un Polockas kņazu radinieki. Tāpēc šo teritoriju atgūšana krieviem jau kopš Maskavas lielkņazu Ivana III un Ivana IV Bargā laikiem ir bijusi daudz lielāka “goda lieta” nekā, teiksim, karš ziemeļos. Protams, vēstures gaitā krievi var taktiski piekāpties un pieļaut šīs robežteritorijas atrašanos zviedru, vāciešu vai kāda cita rokās, ja par to tiek kaut kas apsolīts, bet galu galā tā ir un tai jāpaliek Krievijas teritorijai. Ja nu tajā ir vieta kādam etniskam apgabalam, tad varbūt (kā Žirinovskis muld) kaut kur pašos rietumos, Kurzemē. No šā vēsturiskā skatpunkta raugoties, arī latvieši krievu acīs nav nekāda tauta vai etniska grupa, bet gan vācu ordeņbrāļu un muižnieku politikas radīts mākslīgs konglomerāts no kādreizējiem slāviem-latgaļiem un dažām vietējām tautiņām. Šīs aborigēnu laucinieku pseidotautas pārkrievošana, arī iepludinot savus slāvu iedzīvotājus, pēc krievu domām, patiesībā ir tikai vēsturiskā taisnīguma atjaunošana, jo “latviešiem” nav nedz savu vēsturisko sakņu, nedz dziļākas kultūras, tikai nesenos laikos radītas krievu častuškām līdzīgas četrrindes un no slāviem un ģermāņiem aizgūtas pasakas. Šo Krievijas atklātāk vai slēptāk pieņemto vēsturisko mītu mēs nekādi nevaram mainīt, mēs varam ar to tikai rēķināties. Tāpēc jebkuras cerības, ka Latvija attiecībās ar Krieviju varētu izmantot “somu modeli”, ir lemtas rūgtai neveiksmei. Latviešu lepnumam, kareivīgumam, pašcieņai šajā gadījumā ir maza nozīme – krievu acīs mēs esam mākslīgi izveidota pseidotauta, kas dzīvo uz viņiem piederošas un viņu daļēji apdzīvotas zemes, pašā labākajā gadījumā izmantojami kā tirdzniecības priekšmets darījumos ar Vāciju un Skandināviju. Šobrīd kļuvuši par vienu no ASV atspēriena punktiem Eiropā, kas no Krievijas viedokļa ir vēl nepieņemamāk.

Jo tuvāk Saeimas vēlēšanas,jo vairāk domājam par SC- tā pati Krievija vien IR.

Tā kā visa Somija nebija okupēta, tad nebija iespējams veidot civilokupantu slāni. PSRS okupēja un anektēja apmēram pusi Somijas teritorijas. Tajā pusē par somiem vairs nekas nav dzirdēts. Draudzības uzturēšanai somi par to klusēja. Krievi savukārt īpaši nerunāja par to, ka Somija bija Vācijas sabiedrotais. Abām pusēm neērts bija arī Ļeņingradas jautājums un blokādes mīts. Labi bija tās izmērdēšanu uzvelt vāciešiem, kuri no daļējā aplenkuma loka turēja mazāko daļu. Uzvelt vainu somiem laikam likās muļķīgi arī Staļinam. Kad pēc 1945.g. bija skaidrs pasaules pārdalījums, uzbrukt Somijai nebija vairs ērti. Tas nebūtu grūti, jo Somija nebija ne Nato, ne ES. Bet Krievija bija pārāk noasiņojusi 2.pasaules karā, lai ietu uz jaunām militārām avantūrām. Kremlis izšķīrās par koloniālās sistēmas sagraušanu un pakļaušanu PSRS. Liela daļa ebreju joprojām dzīvoja PSRS, tāpēc Izraēlas orientācija arī vēl deva cerības. Bez resursiem palikušās rietumu valstis varētu ņemt vēlāk. Tad parādījās atomieroči, kuri mazināja kājnieku un tanku masu lomu. Smags trieciens bija sarkanās impērijas sašķelšanās (Dienvidslāvija un Ķīna). Nu bija iekšēja konkurence. Cerēt uz ko pozitīvu finlandizācijā? Ticamāk, ka sanāktu karelizācija.