Jo pašreizējā situācija ir kaitinoša, nenāk par labu nedz viedoklim par dienestiem, nedz stabilitātei sabiedrībā. Latvijā reģistrē partijas, kas neslēpj, ka ir naidīgas valstij. Piešķir pilsonību cilvēkiem, kuriem tā nepieciešama, lai pilnvērtīgāk darbotos pret valsti. Un uz bieži skanošo jautājumu: «Kur skatās dienesti?!» pēdējie spiesti atrunāties ar nevienu nepārliecinošiem paziņojumiem, ka «situācija tiek monitorēta», «kontrolēta» utt. Jo izšķirošais ir tiesas lēmums, nevis dienestu viedoklis. Nedrīkst teikt, ka tiesneši būtu mazāk ieinteresēti Latvijas reputācijā un stabilitātē, tomēr nav arī noslēpums, ka juridiskie argumenti dažkārt dažādi traktējami un tiesām arī negribas riskēt saņemt pārmetumus par cilvēktiesību pārkāpumiem utt.
Jā, šī ir slidena tēma, jo t. s. policejiskā valstī dzīvot negribas un nav pamata arī apšaubīt vairāku juristu publiski pausto, ka t. s. represīvajām iestādēm jau tagad ir visas iespējas, atvainojos, sačakarēt cilvēkam dzīvi un pēc tam neatvainoties, ja kļūdījušās. Tomēr te vairāk ir runa par struktūrām, kas tādu vai citu iemeslu dēļ ievilktas iekšējos politiskos vai komerciālos strīdiņos, - par SAB un DP šādu pārmetumu dzirdēts krietni mazāk. Tas ir strupceļš - juridiski ierobežot dienestu rīcībspēju valsts suverenitātes aizsargāšanā un pēc tam vaimanāt, kāpēc mums vispār tādi dienesti vajadzīgi. Ja dienesti ir profesionāli (vai tas tā ir, kā to panākt, ir cits jautājums), tad tieši tiem ir vieglāk nošķirt, vai cilvēks ir iesūtīts provokators ar noteiktiem mērķiem vai vienkārši galēji nokaitināts indivīds, kurš dusmās sadedzina karogu vai interneta komentārā piesola kādam politiķim pakāršanu Doma laukumā (nesmuki, bet cilvēkam ir tiesības izteikties).
Kaut kas lietas labā virzās uz priekšu - Saeimas gatavotie grozījumi pilsonības piešķiršanas kārtībā, kas varētu stāties spēkā nākamgad, dos dienestiem lielāku teikšanu pilsonības pretendentu vētīšanā. Ar to ir par maz, jo pretējā gadījumā mums atliks vien cerēt (tas gan maz ticami), ka lielvalsts vēstniecība kaut kādu iemeslu dēļ liks aktīvistiem pierauties. Vai ka Saskaņas centrs distancēsies no šādām grupām.
Protams, nevajag krist otrā galējībā un sākt amerikāņu stilu «vispirms šaujam, tad domājam», tomēr arī demokrātiskai valstij ir tiesības sevi aizsargāt - ja nevienam nerodas jautājumi par aizsardzību armijas veidolā, kāpēc lai ar dienestiem būtu citādi?