Abu vēlākais vērtējums par sarunu biedru - «es tev bez pārspīlēšanas saku: pilnīgs idiots!». Un pēc tam sēdi, pārcilā prātā to, ko zini par abiem, un mēģini saprast: labi, var atšķirties viedokļi, bet kāpēc uzreiz «idiots»... Diezgan ilgi apgrozoties šajās aprindās un privāti uzklausot politiķu un amatpersonu savstarpējos vērtējumus, jāsecina, ka dominē «pilnīgs vāks», «pilnīgs kosmoss», «pilnīgs čau» un virkne versiju no krievu valodas. Ciniskāk noskaņotie varbūt teiks, ka tā vienkārši ir reālās situācijas konstatācija, tomēr atļaušos saglabāt ilūziju, ka tik traki arī nav.
Lai kā arī būtu, ja spriež pēc politiķu verbālajām atklāsmēm, jāsecina, ka viņu pašsajūta ir apmēram tāda: vēlētāji nenovērtē manu darbu, kolēģi - idioti. Nu, šausmīgs darbs! Bet vēl trakāk, ka cilvēks mokās, žēlojas par spēku izsīkumu un apnikumu - «kam man tas vispār vajadzīgs?!» -, bet... prom arī neiet. Šķiet, ikvienā profesijā strādājošajiem laiku pa laikam rodas nogurums, vilšanās sajūta, tomēr nezinu, kurā vēl ir tāds diskomforts (vismaz ja ticam pašu politiķu teiktajam) un vienlaicīga nevēlēšanās no šī diskomforta atbrīvoties, piemēram, dodoties kaut uz laiku pastrādāt citā lauciņā. Šo pašmocību papildina politisko aprindu mūžīgās pārslodzes pašsajūta, kas arī ir intriģējoša tēma, jo grūti saprast, kā viņi pamanās pārstrādāties. Proti, daudzos jautājumos godājamie sarunu biedri neslēpti «peld», tātad neizskatās, ka garas stundas tiek pavadītas, studējot likumprojektus un pētījumus. Izrādās, ir tāds jēdziens - «man ir nebeidzamas tikšanās». Viedokļu uzklausīšana. Konsultācijas. Ar cilvēkiem. (Vai ar jau pieminētajiem «idiotiem» un «pilnīgo kosmosu».) Grafiks saspringts, politiķis dienas beigās noskrējies slapju muguru, tikai diezgan grūti saprast, par ko šīs intensīvās sarunas ir bijušas. Rodas sajūta, ka politiķis ir kā pārdevējs aiz letes, kurš dienas laikā pārmij kādu vārdu ar vairākiem desmitiem ļaužu, tiesa, nevarētu teikt, ka šī komunikācija ir saturiski dziļa.
Īsi sakot, tā ir ļoti savāda profesija. Savukārt, ja beidzam ironizēt, jāatgādina, ka - labi vai slikti - tomēr šie ļaudis pieņem lēmumus, kas skar mūs visus. Attiecīgi aprakstītā dīvainā gaisotne nav tikai kaut kāda slēgta klubiņa iekšējā problēma. Mūsu visu interesēs ir, lai politiķis kļūtu par normālu profesiju kā jebkura cita. Lai šiem cilvēkiem kaut cik patīk tas, ko viņi dara, tomēr lai viņi nepārvērtē savu nozīmi. Lai viņi saprot, ka ir tāda lieta, kā pašmērķīga rosība un nelaime iestigt sīkumos (kā uz manu publisku izteikumu reaģē t. s. eksperti, kāds zemteksts ir konkurenta steigā izspļautam paziņojumam presei, kuram nekāda zemteksta patiesībā nav utt.). Lai viņi neaizmirst, ka dažkārt nenovērtēti jūtas arī mediķi, policisti un vēl simtiem profesiju, tomēr, par laimi, vairumā gadījumu tas nenozīmē atmešanu ar roku savam darbam. Un lai viņi nezaudē humora izjūtu!