Pēc I. Zariņa teiktā, atšķirībā no Latvijas Gāzes sākotnēji piedāvātā likuma grozījuma, kurš Enerģētikas likuma atsevišķu pantu spēkā stāšanās kārtības likumā piedāvāja tikai liberalizācijas pasākumu atlikšanu, komisija ir pieņēmusi lēmumu virzīt grozījumus, kuros tiek paredzēts, ka atsevišķas likuma normas - tās, kuras nodrošina tiesības jebkuram sistēmas lietotājam pieeju Latvijas gāzes infrastruktūrai uz atklātiem, vienlīdzīgiem un ekonomiski pamatotiem nosacījumiem, stājas spēkā uzreiz pēc šo grozījumu pieņemšanas (tātad ātrāk), nevis saskaņā ar esošo kārtību tiek atliktas līdz 2014.gada 4.aprīlim.
Savukārt tās likuma normas, kas saistītas ar Latvijas gāzes sadalīšanu un iespējamo aktīvu pārdošanu, lai izveidotu neatkarīgu sistēmas operatoru, tiek atliktas līdz brīdim, kad Latvija pievienosies gāzes sistēmai, no kuras būs iespējams saņemt alternatīvas gāzes piegādes - kā to arī paredz pašreiz spēkā esošā Eiropas likumdošana (tā saucamā 3.pakete) attiecībā uz Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizāciju- Tas ir pilnīgi loģiski un pamatoti - kamēr Latvijai nav alternatīvu gāzes piegādes iespēju, atsevišķiem liberalizācijas pasākumiem nav praktiskas jēgas - Latvijas iedzīvotājiem tie nesīs tikai papildus izdevumus, uzskata Ivars Zariņš.
Ivars Zariņš uzskata, ka Latvijas likumdošana par gāzes tirgus liberalizāciju pašlaik īsti neatbilst pastāvošajām Eiropas likumdošanas normām - tā saucamajai 3. paketei, kura 2011.gadā atcēla 2.paketes noteikumus, pēc kuriem tika izstrādāta pašreiz spēkā esošā Latvijas dabasgāzes tirgus liberalizācijas kārtība. kas mūsu valstij nav izdevīga.
Īstenojot šo scenāriju, Latvija pārkāps 1997. gada 2. aprīlī noslēgto Latvijas Gāzes akciju pirkuma - pārdevuma līgumu, kas noslēgts starp Latvijas valsti, Vācijas Ruhrgas AG und PreussenElektra AG un Krievijas Gazprom. Tajā bija noteikts pienākums līdz 2017. gadam saglabāt Latvijas Gāzi kā vienotu struktūru, - atzīmē Ivars Zariņš.
Saeimas Tautsaimniecības komisija iestājās par to, lai tiktu novērsta situācija, kurā Latvija būtu spiesta izdarīt neadekvātu un tiesiski nepamatotu spiedienu uz Latvijas Gāzes akcionāriem. Izdarot šādu spiedienu, būtu naivi gaidīt, ka uzņēmums realizētu Latvijai labvēlīgu gāzes cenu politiku.
Komisijas piedāvātie grozījumi nodrošinās Latvijas tautsaimniecībai un Latvijas patērētājiem zemākas energoresursu cenas, kas dos iespēju jūtami samazināt obligātās iepirkuma komponentes pieaugumu un siltuma izmaksas, kamēr to nav iespējams izdarīt ar konkurences līdzekļiem. Kopumā tie būs ieguvumi mūsu tautsaimniecībai, kas mērāmi simtos miljonos
Savukārt sasteigta, reālajai tirgus situācijai neatbilstoša liberalizācija nav ne Latvijas valsts, ne Latvijas patērētāju interesēs. Šajā gadījumā vienīgie iespējamie labuma guvēji būs tie „investori”, kuriem būs iespējams iegādāties kādu no sadalītās Latvijas gāzes infrastruktūras daļām, piemēram Inčukalna pazemes gāzes krātuvi.
Izvēloties konfrontācijas ceļu attiecībā pret esošajiem gāzes piegādātājiem, esot situācijā, kad nav alternatīvu piegādātāju, Latvija nonāktu vēl lielākā atkarībā no Gazproma, uzskata Ivars Zariņš.
Nedrīkst aizmirst par to, kāds ir liberalizācijas pamatmērķis - tas ir godīgu cenu nodrošināšana patērētājiem, pateicoties efektīvai konkurencei.Kā to Latvijai ir norādījusi arī EK. Liberalizācijai bez efektīvas konkurences nav jēgas. Mums nav jādomā par to, kā "uz papīra", "ķeksītim'"sākt liberalizāciju, bet gan par to, kā reāli nodrošināt konkurenci Krievijas gāzei. Bet to var panākt īstenojot savu atjaunojamo energoresursu efektīvu izmantošanas politiku.
Diemžēl Latvijai joprojām nav ne savas Enerģētikas stratēģijas, ne sakārtotas normatīvās vides, ne skaidru principu, ne konkrēta plāna attiecībā uz iespējamo atjaunojamo energoresursu izmantošanu Latvijas tautsaimniecībā, par ko atbildīga ir Ekonomikas ministrija.