Vispirms jau interesanti, ka tirdzniecībā nonākušas vien 8717 biļetes uz galveno svētku pasākumu - koncertu Mežaparka estrādē. Kā zināms, skatītāju ietilpība estrādē ir apmēram 60 000. Pašsaprotami, ka daļa biļešu tiek rezervētas svarīgiem viesiem un citiem nozīmīgiem mērķiem, bet, ja šādam nolūkam tiek rezervēti 85% no biļešu skaita, tad Dziesmu svētki vairs nav nekāda latviešu tautas tradīcija, bet gan izredzēto izklaides pasākums, ko apmeklēt ļauts vien 0,4% no pārējiem valsts iedzīvotājiem. Tāpēc svētku rīkotājiem būtu jāpaskaidro līdzpilsoņiem, kam un kāpēc ir rezervētas pārējās desmitiem tūkstošu biļešu un kāpēc tās nav pieejamas brīvā tirdzniecībā.
Taču pat tad, ja brīvā tirdzniecībā būtu pieejams visas biļetes uz koncertu Mežaparkā, ir acīmredzams, ka pieprasījums pēc tām daudzkārt pārsniegtu piedāvājumu. Visiem biļetes tik un tā nebūtu pieticis. Zinot šo problēmu, svētku rīkotāji ir izvēlējušies vienkāršāko risinājumu - kas pirmais brauc, tas pirmais maļ. Tas nekas, ka cilvēkiem, kas pat visu nakti stāvējuši apkaunojošās rindās, iegūt biļetes uz koncertu Mežaparkā faktiski nebija nekādu izredžu. Argumentu, ka rindās varēja arī nestāvēt, bet gan rezervēt biļetes internetā vai pa “rezervāciju telefonu”, varēja izvirzīt tikai cilvēks, kas laikam nezina, kas tas tāds internets un telefons vispār ir. Ja interneta mājas lapai dažu minūšu laikā ir 76 000 pieprasījumu (kas tā jau gandrīz desmitkārt pārsniedz biļešu piedāvājumu), nav jābūt datorspeciālistam, lai zinātu, ka savienojumu iegūt neizdosies. Tas pats, protams, attiecināms arī uz telefona noslodzi.
Labāks risinājums, protams, varētu būt bijis noteikt tirgus pieprasījumam atbalstošāku cenu, kas, spriežot pēc sludinājumiem portālā www.ss.lv, varētu būt bijusi divas līdz trīs reizes augstāka. Pat uz salīdzinoši ikdienišķiem popmūzikas pasākumiem, kas ik pāris mēnešu notiek Arēnā Rīga vai Mežaparka estrādē, biļešu cenas mēdz būt ievērojami augstākas, nekā uz koncertu, kas notiek reizi piecos gados un kas veido latviešu kultūras kodolu. Protams, melnais tirgus nospēlēs savu neredzamās rokas lomu un gan jau biļešu kārotāji tās varēs iegūt par īsto tirgus cenu. Tikai tādā gadījumā Dziesmu svētku budžetam, kas tā jau vienmēr ir par mazu, būs pagājuši garām desmitiem vai pat simtiem tūkstošu latu, bet, ja savas biļetes nelegāli sāks tirgot arī tie apmēram 50 000, kas tās ieguvušas caur dažādiem “blatiem”, zaudējumi var būt mērāmi pat miljonos. Kas tos segs? Protams, tie 99,6% nodokļu maksātāju, kas koncertu varēs skatīties TV ekrānos.
Ja tomēr, ievērojot sabiedrības pirktspēju, biļešu cenas tīšām tikušas noteiktas ievērojami zem patiesās tirgus vērtības, otrs un daudz godīgāks risinājums būtu rīkot izlozi uz tiesībām iegādāties biļetes. Tādā gadījumā jebkurš pirkt gribētājs varētu reģistrēties internetā un izloze noteiktu, kam ir tiesības tās iegādāties. Tieši tādā veidā tika izlozētas tiesības iegādāties biļetes uz Londonas olimpiādi un Pasaules futbola čempionātu Vācijā, un nav nekāda iemesla, lai tik civilizēti nevarētu rīkoties arī Dziesmu svētku rīkotāji.
Rīkojot dažādas padomes, orgkomitejas un Nacionālo kultūras centru, var rasties iespaids, ka dažādu interešu lobēšana un iekšējās peripetijas ir bijušas svarīgās par pienācīgu svētku rīkošanu. Kopš Mērnieku laiku goda maltītes rīkošanas, kad “runasvīri, kam spēks rokās” svarīgo notikumu bija pārvērtuši par farsu, ir pagājuši 150 gadi. Gribētos cerēt, ka 21. gadsimta Latvijā nozīmīgus notikumus mēs tomēr varam organizēt ievērojami labāk.