Vēsture Dienā: Atklātības pionieri

Pirmā atklātā politiskā demonstrācija okupētajā Latvijā, kuru padomju drošības orgāni uzreiz neapcirta pašā saknē, bija cilvēktiesību aizstāvības grupas Helsinki’86 rīkotā ziedu nolikšana pie Brīvības pieminekļa 1987. gada 14. jūnijā, pieminot 1941. gada deportācijas upurus. Bija jau arī agrāk pa kādam mēģinājumam likt puķīti, piemēram, 18. novembrī. Pats vienu tādu mēģinājumu esmu redzējis 80. gadu vidū (kad Brīvības pieminekļa aizmugure vēl bija 9., 8. un 12. maršruta trolejbusu galapunkts), bet licēja bija tikai viena meitene. Tiklīdz viņa puķi bija nolikusi, no ielas malas ar lielu slotu pieminekļa pakājes virzienā sāka airēties sētnieks, pieairējās pie puķes un to novāca, bet pašai meitenei, tiklīdz viņa bija aizgājusi līdz Brīvības un Raiņa bulvāra stūrim, kur Aeroflotes kases un daudzas telefona būdiņas, pienāca klāt puiši civilā un paaicināja sēsties mašīnā. 1987. gada pavasarī es, būdams Maskavā, biju redzējis politisku demonstrāciju – blakus Arbata ielas sākumam, pie Dobroļubova pieminekļa bija nostājušies daži garmataini puiši, turēdami rokās lapiņas ar uzrakstiem, kas bija vērsti pret KGB. Tā kā līdz šim šādu politiskas drosmes izpausmi nebiju redzējis, gribēju zināt, ar ko tas beigsies. Puiši kādu laiku pastāvēja un tad devās prom pa Arbatu. Viņiem sekoja neliels pulciņš ziņkārīgo, pievienojās miliči, un, kā tam Padomju Savienībā loģiski bija jābeidzas, pie kādas vārtrūmes miliči un puiši civilajā demonstrētājus sagrāba aiz matiem un ievilka vārtrūmē. Tāpēc, kad trešajā dienā pēc helsinkiešu demonstrācijas braucu garām Brīvības piemineklim un redzēju, ka tur joprojām ir ziedi un deg svecītes, biju, jāteic, vairāk izbrīnīts nekā tajā anekdotē soma sieva, kurai vīrs uz jautājumu, vai viņš viņu vēl mīl, bija strupi atteicis, ka pirms 20 gadiem viņš viņai jau esot teicis, ka mīl, un, ja šajā lietā kaut kas mainīsies, tad pateiks. Man bija sajūta, ka kaut kas ir fundamentāli mainījies, bet man aizmirsuši pateikt… 

Bet nu pie Helsinku’86 demonstrācijas, kopš kuras 14. jūnijā jau 30 gadu apkārt. Piecu gadu jubilejā Diena par to nerakstīja neko, brīvības atgūšanas procesā bija bijuši daudz dramatiskāki notikumi. Taču desmit gadu jubileja jau tika pieminēta laikraksta pirmajā lapā – 1997. gada 14. jūnijā rakstā Helsinki’86 – pēdējie politiskie trimdinieki Dans Titavs no NIP biroja speciāli Dienai atskatījās uz atklātības pionieriem, uzsvērdams, ka šī grupa kā jau pirmā dabūja arī vislielāko pretdarbību no padomju varas iestādēm: "Tā tika šķelta un iznīcināta. Tomēr helsinkieši rādīja Latvijas sabiedrībai, ka pienācis laiks, kad var sākt mērķtiecīgu politisko darbību, atklāti iestājoties par savas valsts neatkarības atjaunošanu. Kaut arī grupas darbība sen izbeigta, tās mērķi ir sasniegti. Tā bija pirmā politiskā organizācija, ar kuru padomju vara Latvijā mēģināja veikt atklātu politisku cīņu, izmantojot arī represijas. Lai neitralizētu grupu, darbojās gan kompartija, gan tās bruņotais avangards – VDK. 

VDK zināja par Helsinki’86 rašanos jau no paša sākuma. Tie bija pilnīgi jauni cilvēki disidentu kustībā Latvijā. Aktīvu un ļoti profesionālu pretdarbību VDK sāka tikai tad, kad Helsinki’86 nāca klajā ar aicinājumu visiem Latvijas iedzīvotājiem demonstrēt savu nostāju un pieminēt deportāciju upurus pie Brīvības pieminekļa Rīgā. Tad aptuveni gada laikā padomju varas orgāniem izdevās sagraut Helsinku grupu, tomēr vairs nepietika spēka nostāties pret tiem, kurus Helsinki’86 bija pamodinājuši." 

Nepaklausīgos čeka pirms pasākuma neitralizēja. Piemēram, uzskatīdami, ka tur nebūtu vēlama Lidijas Doroņinas-Lasmanes dalība, viņi viņu iesēdināja mašīnā un aizveda prom. Uz citiem helsinkiešiem izdarīja spiedienu, mudinot viņus emigrēt, proti, piedāvājot tādu iespēju. Rolandu Silaraupu čeka gan uzskatījusi par bīstamu arī emigrācijā. Grupā sāka iepludināt VDK aģentus: "Pēc VDK normatīviem bija jāpanāk, lai grupā katrs piektais būtu aģents. Izmantojot grupas locekļu cilvēciskās vājības un izplatot baumas, viņus savstarpēji sanaidoja." Izdevās panākt arī neuzticības gaisotni Latvijā esošo grupas dalībnieku un Rietumu latviešu attiecībās. 

Tā kā arī šodien, 30 gadus pēc šiem notikumiem, neuzticība politiķiem un visiem pārējiem Latvijā zeļ un plaukst, nākas secināt, ka vai nu tā ir fundamentāla latviešu īpašība, kas ļauj viņiem šeit individuāli izdzīvot un neļauj ne par ko vienoties, vai arī čeka nekur nav pazudusi.