Bīstams populisms ar tālejošām sekām

Saeimā patlaban aktīvi tiek diskutēts par iespējamajiem atbalsta veidiem hipotekāros kredītus paņēmušajiem cilvēkiem, tostarp par likmes samazinājumu par 50% uz gadu, un par īpašas nodevas ieviešanu bankām hipotekāro kredītu ņēmēju aizsardzībai. Jūs visai tieši esat šo komentējis sociālajā tīklā X: "Saule vēl nebija uzlēkusi, bet Saeimā jau valdīja liela rosība! Lai veicinātu kreditēšanu, ekonomikas attīstību, mājokļu pieejamību, apgrūtināsim ar papildus administratīvo slogu un sadārdzināsim kredītus par 2% gadā! Prātiņ, nāc mājās!" Nojaušams, ka pašreizējās iniciatīvas šajā virzienā vērtējat negatīvi. 

Man šķiet, problēma kopumā ir mūsu – Latvijas – relatīvā nabadzība. Redzam šo plaisu. Mums ir unikāls gadījums, ka ir salīdzinoši līdzīgas sabiedrības un valstis atrodas blakus, un šobrīd tas arvien lielākā mērā ir visiem redzams – ja vairāk nekā 30 gadu garumā runājām par atpalicību no igauņiem, tad kopš iepriekšējās krīzes – pēdējo 10+ gadu laikā – Igaunijai ir pievienojusies Lietuva, kura ir mūs apsteigusi pārticībā vidēji cilvēkam. Līdz ar to redzam – visā Skandināvijā un Baltijā gandrīz visi kredīti ir izsniegti ar mainīgām procentu likmēm. Lietuva nolēma aplikt banku palielināto peļņu ar nodokli, bet tur vairāk figurēja nevis kaut kādas šķērssubsīdijas aizņēmējiem, bet drošības apsvērumi – ka nepieciešams militārajam budžetam, tātad attīstības drošībai. Latvijā šī diskusija ir par nabadzību, par to, ka bankas saka – un droši vien nav iemesla tām neticēt – par to, ka aptuveni 1% kredītu ir tie, kuriem ir maksāšanas problēmas ar grafiku ievērošanu. Bet skaidrs, ka visiem, kuriem ir kredīti, ir pieaugušas izmaksas – man, iespējams, jums. Un kredīti mums ir 115 tūkstošiem cilvēku – tas ir aptuveni 6% no visiem valsts iedzīvotājiem. 

Ekonomists Mortens Hansens ir uzrakstījis rakstu, kura galvenā jēga ir tāda – ja Latvija būtu pēdējos 10 gadus augusi tikpat ātri kā Lietuva, tad ienākumi budžetā būtu par trim miljardiem eiro gadā lielāki.