Gerhards: dažās jomās jau esam pasaules līmeņa spēlētāji

Esat šajā amatā aizvadījis jau pusgadu. Kādi ir galvenie secinājumi par nozari kopumā? 

Diezgan pozitīvi. Ja skatāmies nozares nozīmi Latvijas tautsaimniecībā, pēc iestāšanās ES lauksaimniecības produkcijas īpatsvars Latvijas eksportā pieaudzis no 9,3% uz gandrīz 20%, mežsaimniecības īpatsvars arī ir 20%. Būtībā kopumā 40% no eksporta kopapjoma veido lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības jomas. Tās visas ir ļoti būtisks ekonomikas balsts, nodrošinot makroekonomisko stabilitāti. Pēc iestāšanās ES lopkopības izlaide pieaugusi 2,1 reizi, piena nozares izlaide – 2,4 reizes, augkopības izlaide – 2,5 reizes. Turklāt graudaugu nozarē pieaugums bijis pat 3,5 reizes. Ja skatāmies pasaules mērogā, graudkopībā pēc eksporta apjomiem esam starp 20 pasaules kviešu eksportētājvalstīm. Esam arī devītajā vietā pēc eksportētā apjoma (tonnām). Tādai relatīvi mazai valstij ar tik nelielu lauksaimniecībā nodarbināto skaitu tie ir ļoti labi rezultāti. Turklāt ienākumi uz vienu lauksaimniecībā nodarbināto šajā periodā ir pieauguši 3,3 reizes. Protams, aizvien ir, uz ko tiekties, – ja skatāmies to pašu graudaugu ražību, tā ir zemāka nekā vidēji Eiropā.

Gan jau ir savas klimatiskās un citas īpatnības.

It kā jā, taču, ja skatāmies, kuri ir šajā jomā labākie, piemēram, Īrijā graudaugu raža ir gandrīz divreiz lielāka nekā Latvijā. Tajā pašā laikā mums graudaugu ražīgums ir labāks nekā Skandināvijā. Pērn Latvijā graudu ražīgums bija gandrīz trīs tonnas no hektāra, kamēr Īrijā – 7,1 tonna no hektāra. ES vidējais rādītājs ir 5,3 tonnas, taču esam priekšā Igaunijai, Somijai, Spānijai. Ja skatāmies piena lopkopības rādītājus – pēc izslaukuma esam zem ES vidējā rādītāja.

Taču jāatzīst – kopš iestāšanās ES Latvijā ir būtiski krities saimniecību skaits. Ja 2010. gadā Latvijā bija vairāk nekā 80 tūkstoši zemnieku saimniecību, šobrīd to ir 60 tūkstoši.

Un iemesls?

Notiek saimniecību pārstrukturizācija, centralizācija, sevišķi mazo saimniecību īpatsvars strauji samazinās. Vienlaikus jānorāda, ka 46% mūsu saimniecību strādā uz pašpatēriņu, tās būtībā ir tādas klasiskās viensētas, kas ražo savam patēriņam.

Vai saimniecību mazināšanās nav ciešā kontekstā ar lauku reģionu apdzīvotības mazināšanos? Saimniecības izbeidz pastāvēt, zūd darba vietas. Vai tam ir kāds risinājums, vai arī mums atliek tikai vērot šo samazinājuma statistiku?

Te droši vien mēs varētu domāt, kādās jomās mūsu lauksaimnieki varētu specializēties. No vienas puses, jau esam specializējušies graudkopībā. Taču graudkopības jomā optimālais ģimenes saimniecības lielums, pēc pašu zemnieku paustā, ir ap 250 hektāru zemes, daudzas ir pat vēl lielākas, sasniedzot 1000–2000 hektāru. Ja skatāmies uz piena lopkopību, šajā jomā optimālais saimniecības lielums ir vairāki simti liellopu, kas attiecīgi arī prasa pietiekami lielu nodrošinājumu ar zemes platībām. Protams, vislielākā atdeve ir tad, ja ir jaukta tipa nozaru saimniecība, bet tas prasa pavisam citu darba organizāciju, būtībā diennakts režīmā, un bieži vien lauksaimnieki šo ceļu neizvēlas tieši tādēļ, ka tas prasa daudz lielāku cilvēkresursu ieguldījumu, tajā pašā laikā atdeve nav tik liela kā uz vienu strādājošo, piemēram, graudkopībā. Bet, kā jau minēju, specializācija mums jau ir izveidojusies divās jomās – graudkopībā un piensaimniecībā. Tajā pašā laikā mums ir arī ļoti labi piemēri, kur mazākās platībās tiek audzēti specializēti produkti, piemēram, dārzeņi (tomāti, gurķi, ķiploki), kas arī ir finansiāli izdevīgi.

Par piena lopkopību gan dzirdēts, ka nemaz tik rožaini neiet...

Tur ir ļoti dažāda situācija. Protams, mazajām saimniecībām ar nelielu govju skaitu ir ļoti grūti darboties stabili šajā tirgū, jo te ir virkne faktoru – gan piena kvalitāte, gan realizācijas iespējas. Taču tas, ko valsts var izdarīt un šobrīd arī dara – bioloģiskā lauksaimniecība un atsevišķi nišas produkti. Bet šeit ir jautājums – kā nodrošināt, lai saražotais produkts nonāktu līdz gala patērētājam. Piemēram, ar bioloģisko lauksaimniecību šobrīd nodarbojas ap 4000 saimniecību vairāk nekā 200 tūkstošu hektāru kopplatībā, turklāt šis skaits turpina nepārtraukti pieaugt. Bet, ja skatāmies uz produkcijas realizācijas iespējām, piemēram, Latvija nav pietiekami liels tirgus, lai viņi visi savus ražojumus varētu veiksmīgi šeit arī pārdot. Piemēram, a/s Dobeles dzirnavnieks lielāko daļu savas produkcijas realizē Vācijā un Dānijā. Tādēļ valstij būtu jāpiedalās bioloģiskās produkcijas tirdzniecības ķēdes attīstībā. Proti, ir bioloģiskais ražotājs, bioloģiskā pārstrāde, un beigu beigās produkts nonāk tirgū. Šo gan var īstenot,  atbalstot atsevišķus ražotājus (ir ielikts pamatakmens bioloģiskajai pārstrādei Dobeles dzirnavniekā, arī a/s Tukuma piens ir piešķirti līdzekļi bioloģisko piena produktu ražošanai). Taču skaidrs, ka šajā virzienā jāveicina arī dažādu kooperāciju veidošanās. Pēdējos gados mums šajā ziņā ir ļoti labi piemēri graudkopībā, piemēram, Latraps, VAKS, taču šādu kooperatīvu skaits, tostarp citās jomās, diemžēl nepalielinās.

Iemesls? Sarežģīti vienoties?

Droši vien neizdodas vēl iegūt pietiekami lielu tirgus masu – ja graudkopībā šie apjomi ir sasniegti, tad piensaimniecībā tā vēl nav. Iespējams, te ir jāskatās pāri valsts robežām, piemēram, attīstot sadarbību ar Igaunijas piensaimnieku kooperatīviem, kur jau ir radusies interese veidot šādu pārrobežu sadarbību.

Acīmredzot viens no iemesliem, kādēļ ir grūti Latvijā veiksmīgi pārdot ekoloģisko pārtiku, ir iedzīvotāju salīdzinoši zemā maksātspēja, kā dēļ arī vairāk tiek pirkti importētie produkti. Taču mums ir samazināts, piemēram, PVN Latvijai raksturīgajiem dārzeņiem. Varbūt šo virzienu vērts turpināt arī attiecībā uz citām produktu grupām?

Šīs valdības deklarācijā ierakstīts plāns samazināt PVN pienam un svaigai gaļai, un šobrīd tiek veikti aprēķini. Manuprāt, pieredze ar dārzeņiem ir pozitīva, jo kopš PVN likmes samazināšanas augļu un dārzeņu realizācija palielinājusies par aptuveni 10%, turklāt palielinājies reģistrēto tirgotāju skaits. Arī sākotnējā prognoze izrādījusies pārāk pesimistiska – plānotā nodokļu ieņēmumu samazinājuma sešu miljonu eiro apjomā vietā reāli tas izrādījies divreiz mazāks. Bet, runājot par nodokļa samazināšanu svaigai gaļai, tas viennozīmīgi gan samazinātu ēnu ekonomiku, gan arī sekmētu vietējo ražotāju attīstību.

Vai valstī vispār tiek īstenota sistēmiska, mērķtiecīga rīcība, lai maksimāli atbalstītu tieši savus lauksaimniekus? Protams, ir pozitīvi, ja samazina PVN Latvijai raksturīgiem produktiem, taču tas attiecas ne tikai uz mūsu zemnieku produkciju. Vai veidu, lai sekmētu tieši Latvijas zemnieku iespējas attīstīties un dot darba vietas, novēršot cilvēku aizplūšanu no reģioniem?

Tas ir ļoti plašs jautājums. Ir īstenota virkne dažādu atbalsta pasākumu tieši vietējiem lauksaimniekiem. Piemēram, atbalsts vietējiem dārzeņu un augļu ražotājiem 7,5 miljonu eiro apjomā, Skolas piena programma un citi. Kopumā šajā plānošanas periodā konkrētiem tirgus atbalsta pasākumiem tika izlietots ap 100 miljoniem eiro. Ar šiem līdzmaksājumiem mēs kļūstam pietiekami konkurētspējīgi atsevišķās nozarēs Eiropas tirgū, bet, ja gribam, lai nozare attīstītos vēl veiksmīgāk, jānodrošina, lai šie atbalsta nosacījumi būtu līdzvērtīgi visā ES. Patlaban Latvijas lauksaimnieku atbalsta apjoms ir 67% no ES vidējā tiešmaksājumu apjoma. Nākamajā plānošanas periodā sasniegsim 202 eiro par hektāru jeb 77% no ES vidējā līmeņa. Taču jau šobrīd izmaksas mūsu lauksaimniekiem ir aptuveni tādas pašas kā citās ES valstīs. Piemēram, mūsu lauksaimniecības produkcijas izlaides apjoms, salīdzinot ar 2004. gadu, ir pieaudzis 2,2 reizes, bet izmaksas – par 154%. Līdz ar to izmaksu ziņā esam tuvu pie ES vidējā rādītāja, bet atbalsta sistēmā – zem vidējā.

Kurš ir vainīgs pie šādas situācijas? Par šo nevienlīdzību tiek runāts jau gadiem.

Sabalansēt visu 28 dalībvalstu vajadzības un vēlmes tomēr ir diezgan pagrūti. Taču nākamajā plānošanas periodā mums tiek paredzēts palielināt finansējuma apjomu tiešmaksājumiem, kamēr citās ES valstīs sagaidāms samazinājums.

Taču būtiski saprast, ka, iestājoties ES, mēs iekļuvām šajā lielajā tirgū ar aptuveni 500 miljoniem patērētāju un lauksaimniecība vienmēr ir bijusi nozare, ko jebkura valsts pēc iespējas vairāk aizsargā. Vienlaikus ES aizsargā visu savu dalībvalstu iekšējo lauksaimniecības tirgu pret citiem pasaules aktīvajiem spēlētājiem – ASV, Krieviju, Ukrainu un citām valstīm.

Šobrīd viena no lauksaimnieku diskusiju pamattēmām ir jautājums, kas notiks ar tā saukto ES – Mercosur Asociācijas nolīgumu. Nesenajā ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomē pat bija atsevišķa diskusiju sadaļa par ES tirdzniecības nolīgumu ar Merkasūras valstīm – Brazīliju, Argentīnu, Urugvaju un Paragvaju. Proti, tur ir runa par to, ka no Dienvidamerikas plāno atļaut ievest ES tirgū liellopu gaļu un arī citus produktus, kas var nopietni ietekmēt kopējo ES lauksaimniecības tirgu. Loģiski, tas uztrauc arī mūs, īpaši liellopu gaļas jomā. Tādēļ mums ir nozīmīgi būt ES dalībvalstij, jo kopējā summa, ko ES izlieto dalībvalstu lauksaimniecības sektora dažādiem atbalsta pasākumiem, ir ap vienu miljardu eiro, lai novienādotu savu lauksaimnieku darbības apstākļus ar ārpus ES esošajiem tirgiem.

Nesen ES līmenī akcentējāt aizvien pastāvošo problēmu, ka dažādos ES dalībvalstu tirgos pieejamie viena nosaukuma produkti pēc sastāva ir atšķirīgi. Nākamos divus gadus eksperti tagad pētīšot, vai un cik lielas ir šīs atšķirības. Vai nav sajūta, ka tas tomēr ir tāds ķeksīša pasākums un realitātē šīs atšķirības nekad netiks novērstas?

Jautājumu par produktu duālo kvalitāti aktualizēja Slovākijas prezidentūras laikā. No vienas puses, tas veicinājis normatīvu sakārtošanu, tostarp arī Latvijas likumos iekļauts princips, ka patērētāji nedrīkst tikt maldināti. Par šo prasību ignorēšanu ir arī paredzētas pietiekami lielas soda sankcijas. 

Eiropas Komisijas uzdevumā ir pārbaudīti 128 dažādi pārtikas produkti no 19 dažādu ES dalībvalstu tirgiem. Nupat jūnijā tika publiskoti pārbaužu rezultāti, kas rāda, ka 23% pārbaudīto produktu bija identisks sastāvs un arī identisks iepakojums, 27% produktu dažādās valstīs sastāvs atšķīrās, kas bija atspoguļots arī uz produkta iepakojuma, savukārt 22% produktu iepakojums bija līdzīgs, bet sastāvs atšķirīgs. Vēl 9% produktu konstatēts identisks iepakojums, bet atšķirīgs sastāvs. Kā redzam, šie skaitļi rāda, ka tomēr nav pareizs apgalvojums, ka viss ir pilnīgi savādāks.