(Intervija notika pirms Irānas 1. oktobra tiešā uzbrukuma, kura laikā pret Izraēlu tika izšautas gandrīz 200 ballistiskās raķetes, kā arī pirms Latvijā oficiāli nereģistrētas, pretrunīgi vērtētas kustības "Par brīvu Palestīnu" rīkotā pasākuma Rīgas centrā – Esplanādē, kura saturiskais formāts ir ļoti neviennozīmīgi vērtējams kontekstā ar attieksmi pret Izraēlu un kurā piedalījās arī Aizsardzības ministrijas parlamentārais sekretārs Atis Švinka, tāpēc otrdien Diena uzdeva papildu jautājumu vēstniecei par šo notikumu.)
Kā jūs komentētu Aizsardzības ministrijas parlamentārā sekretāra Ata Švinkas dalību sestdien notikušajā pasākumā Esplanādē, tostarp šo pasākumu kā tādu?
Jūs nevarat meklēt svēto līdzsvaru tur, kur tā nevar būt. Pasākumu organizēja nevis miera atbalstītāji, Hamās pretinieki vai tie, kas patiesi vēlas vislabāko palestīniešiem, bet gan antisemīti un terorisma atbalstītāji. Es dodu priekšroku visiem tiem daudzajiem cilvēkiem, kuri izvēlas izrādīt solidaritāti un atbalstīt Izraēlas tiesības aizstāvēties pret Hamās – organizāciju, kura Gazas joslas iedzīvotājus izmanto kā dzīvos vairogus. Izraēla ir cīņas pret terorismu priekšgalā un cīnās arī par Eiropu un visu pasauli, kas cenšas būt brīva no ekstrēmisma un destruktīva terorisma.
Darbu Latvijā kā Izraēlas vēstniece jūs uzsākāt salīdzinoši nesen. Ko uzskatāt par saviem galvenajiem mērķiem šajā amatā un kādi ir pirmie iespaidi?
Izraēlas vēstniecību Latvijā es vadu, sākot no 11. augusta, jeb pagaidām vēl nedaudz mazāk par diviem mēnešiem. Lai arī tas nav ilgs laiks, personiski es jūtos tā, it kā šeit atrastos jau ļoti sen, jo īpaši tāpēc, ka mans darba ritms ir ļoti intensīvs. Uzsākot darbu vēstnieces amatā, es cenšos satikt iespējami vairāk cilvēku, kā arī, protams, skaidrot Izraēlas viedokli saistībā ar notikumiem Izraēlā, ar manas valsts īstenoto cīņu pret terorismu.
Šāgada novembrī apritēs 26 gadi, kopš mana darbavieta ir Izraēlas Ārlietu ministrija, un visi mani amati ārvalstīs vienmēr ir bijuši Eiropā. Mans pirmais amats ārvalstīs bija Izraēlas vēstniecībā Bukarestē Rumānijā, kas bija savā ziņā simboliski, jo pati esmu dzimusi Rumānijā – mani vecāki emigrēja no Rumānijas uz Izraēlu, kad man bija septiņi gadi. Nākamais amats bija vēstniecībā Berlīnē Vācijā. Pēc tam es vadīju Izraēlas ģenerālkonsulātu Minhenē, kas tad arī bija mans pēdējais diplomātiskais postenis pirms kļūšanas par Izraēlas vēstnieci jūsu valstī. Viens no iemesliem, kamdēļ es ar patiesu prieku uztveru iespēju strādāt Latvijā, ir arī tas, ka man Izraēlā ir kā radinieki, tā arī tuvi draugi, kuri dzimuši Latvijā.
Par savu galveno mērķi vēstnieces amatā uzskatu mūsu valstu divpusējās sadarbības paplašināšanu un tālāku attīstību. Tas attiecas uz ļoti plašu sadarbības spektru tādās jomās kā veselība, zinātne, ekonomika, kultūra, politika un aizsardzība. Piemēram, ja runājam par politisko aspektu, ļoti nozīmīga bija Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča solidaritātes vizīte Izraēlā uzreiz pēc pagājušā gada 7. oktobra traģiskajiem notikumiem. Šis ir solis, kuru Izraēlā novērtē un atceras. Tāpat mums ļoti svarīgs ir arī Latvijas Saeimas deputātu, Ārlietu ministrijas un daudzu Latvijas pilsoņu paustais atbalsts Izraēlai pēc 7. oktobra uzbrukuma. Šovasar Latviju apmeklēja Izraēlas Ārlietu ministrijas politiskais direktors, un kopumā mūsu valstu starpā notiek labs dialogs un sadarbība politiskā līmenī. Tajā pašā laikā sadarbību vienmēr ir iespējams paplašināt, un to es redzu kā vienu no saviem mērķiem vēstnieces amatā.
Vēl viens no maniem mērķiem ir parādīt Izraēlu iespējami lielākam skaitam latviešu, uzaicināt viņus apmeklēt mūsu valsti, kā arī atvest uz Latviju pēc iespējas vairāk izraēliešu, lai apmainītos ar zināšanām, veidotu sakarus un jaunas sadarbības. Tas jau aktīvi notiek, tostarp tiek organizētas apmaiņas un sadarbības vizītes žurnālistiem, politiķiem, akadēmiķiem un dažādu jomu ekspertiem.
Abas mūsu valstis šobrīd saskaras ar ļoti līdzīgām problēmām. Tie ir savstarpēji saistīti izaicinājumi, kurus mēs nevaram aplūkot atsevišķi, nesaistīti vienu ar otru. Šī iemesla dēļ būtiska ir sadarbība aizsardzības un drošības jomā, kas attīstās dažādos līmeņos. Šajā sakarā mums diemžēl ir plaša, apstākļu uzspiesta pieredze, ar kuru esam gatavi dalīties.
Citas nozīmīgas sadarbības jomas ir ekonomika, tehnoloģijas, inovācijas un veselības aprūpe. Īpaši gribētos uzsvērt sadarbības attīstību starp pasaules līmenī labi zināmām Izraēlas slimnīcām un slimnīcām, medicīnas izglītības iestādēm Latvijā. Man sadarbība medicīnas jomā šķiet īpaši svarīga, arī personīgu iemeslu dēļ – abi mani vecāki ir mediķi.
Ir apritējis gads pēc pagājušā gada 7. oktobra Hamās teroristu uzbrukuma Izraēlai. Kas ir mainījies šā gada laikā? Kuras no rētām ir sadzijušas, bet kuras – ne gluži?
Šeit acīmredzot jāsāk ar ķīlnieku jautājumu, kas ir vissarežģītākais un sāpīgākais no visiem saistībā ar pagājušā gada 7. oktobrī notikušo teroristu uzbrukumu Izraēlai. Runa ir par cilvēkiem, kuri nu jau gadu tiek turēti Hamās gūstā Gazas joslā. Es vēlos atgādināt, ka runa ir par parastajiem cilvēkiem, kuri tika nolaupīti no savām mājām vai mūzikas festivāla. 101 no viņiem joprojām atrodas Hamās gūstā teroristu pazemes tuneļos, viņi tiek pakļauti vardarbībai un kuru katru brīdi var tikt nogalināti, kā tas nesen notika ar sešiem no gūstā turētajiem, kuriem aukstasinīgi tika izpildīts nāvessods. Mums ir jāatgriež mājās vēl dzīvie, kā arī mirušie, lai pienācīgi apglabātu. Es teiktu, ka gūstā esošie ir kā asiņojoša rēta visai Izraēlai. Personīgi nepazīstu nevienu no ķīlniekiem, bet tajā pašā laikā ne tikai es, bet milzīgs skaits mūsu valsts iedzīvotāju jūt, ka viņi mums ir ļoti tuvi, pazīstami, jo viņu dzīvesstāsti ir zināmi ikvienam no mums. Mēs visi jūtamies saistīti ar viņiem, un šī ķīlnieku problēma ir viena no rētām.
Tāpat mēs joprojām saskaramies ar ārkārtīgi nopietniem drošības izaicinājumiem. Pēc pagājušā gada 7. oktobra teroristu uzbrukuma, kad Izraēlas valsts bija spiesta sākt militāru operāciju pret Hamās un islāma džihāda teroristiem Gazas joslā, par atbalstu abām šīm organizācijām ir paziņojusi Libānas kustība Hizbullāh, Jemenas Ansar Allah jeb hutieši, Sīrija, Irāka, un aiz visiem šiem spēkiem stāv Irāna. Mēs esam spiesti cīnīties, novērst visus šos apdraudējumus mūsu valsts, mūsu iedzīvotāju drošībai.
Diemžēl šajā cīņā mēs zaudējam arī savus karavīrus – tas ir vēl viens sāpīgs moments. Izraēlas armija nav profesionāla armija, un, kad mēs zaudējam šos cilvēkus – jaunus vīriešus un sievietes –, tas vienmēr ir ļoti sāpīgi. Visa kopā tā ir sāpīga un traģiska pieredze, kas turpinās nu jau gada garumā.
Jūsu minētās organizācijas un valstis – tās ir tās septiņas frontes jeb Ļaunuma joslas (Evil arcs), kuras nesen minēja Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu?
Jā, protams! Kā jau minēju, galvenais spēlētājs šajā tīklā ir Irāna, kura ir izveidojusi vai atbalsta savus proxy, vērstus pret Izraēlas valsti. Līdzās Sīrijai un Irākai ir tādas teroristiskas kustības kā Hamās un islāma džihāds Gazas joslā, Hizbullāh Libānā, kas apdraud Izraēlas ziemeļus, kā arī Rietumkrasts un hutiešu nemiernieki Jemenā. Vispirms mums vajadzēja neitralizēt Hamās radītos draudus no Gazas joslas, un tikai tagad mēs varam pievērst uzmanību valsts ziemeļiem, kur Izraēlas drošību un tās pilsoņus jau gadu, kopš 8. oktobra, apdraud Hizbullāh.
Militāra vēršanās pret Libānas kustību Hizbullāh bija neizbēgama?
Hamās sākotnēji rēķinājās ar Hizbullāh atbalstu, sagaidot no šīs Libānas teroristiskās organizācijas vēl agresīvāku rīcību pret Izraēlu nekā pašlaik notiekošais. Mēs tikmēr vienpadsmit mēnešu garumā pēc 7. oktobra centāmies rast kādu diplomātisku risinājumu attiecībās ar Hizbullāh. Lai gan tā ir teroristiska kustība. Šie centieni nevainagojās ar rezultātiem, tā vietā 70 tūkstoši mūsu valsts ziemeļu rajonu iedzīvotāju Hizbullāh radīto draudu, no Libānas teritorijas īstenoto apšaužu dēļ ir bijuši spiesti pamest savas mājas. Mēs nevaram pieļaut, ka tūkstošiem mūsu valsts pilsoņu nevar atgriezties savās mājās, jo tajās viņi ir pakļauti nāves briesmām. Ka viņi ir spiesti mitināties viesnīcās un patversmēs. Ka viņu bērni, sākoties mācību gadam, nevar normāli apmeklēt skolas. Ka atkārtojas tādas situācijas kā pirms dažiem mēnešiem Golānas augstienē, kad Hizbullāh raidīta raķete trāpīja skolas futbola laukumā, nogalinot 12 pusaudžus. Ka visi Izraēlas ziemeļi šobrīd vairāk līdzinās spoku reģionam bez iedzīvotājiem.
Savukārt, ja mēs runājam par kustības Hizbullāh iepriekšējo līderi Hasanu Nasrallu (viņš šāgada 28. septembrī tika likvidēts Izraēlas aviācijas uzlidojuma laikā – red.), tad tas bija cilvēks, kurš atradās Hizbullāh priekšgalā vairāk nekā 30 gadu, cilvēks, kurš ir atbildīgs par lielu skaitu teroristisku uzbrukumu Izraēlai un tās iedzīvotājiem, par viņu bojāeju. Atgādinu, ka Hizbullāh ir atbildīga par tādiem terora aktiem kā uzbrukumu amerikāņu un franču karavīriem Libānā 1982. gadā, kad tika nogalināti vairāk par trim simtiem cilvēku, par nepilnus desmit gadus vēlāk īstenoto teroristisko uzbrukumu Izraēlas vēstniecībai Buenosairesā, kurā gāja bojā gandrīz trīs desmiti cilvēku, tajā skaitā Izraēlas diplomāti, mani kolēģi. 1994. gadā īstenotais Hizbullāh uzbrukums Argentīnas ebreju kopienas centram Buenosairesā, kas izraisīja 85 cilvēku nāvi, un ir lielākais terora akts Argentīnas vēsturē.
Es vēlreiz atkārtošu, ka Izraēla, neraugoties uz visu iepriekšminēto, mēnešiem ilgi centās atrast diplomātisku risinājumu, panākt ko līdzīgu izlīgumam, tomēr Nasralla atteicās pieņemt jebkādus risinājumus, kamēr nebūs iestājies pamiers Gazas joslā, kam savukārt atsakās piekrist jau Hamās un islāma džihāds. Rezultātā pēc vienpadsmit mēnešiem nerezultatīvu centienu Izraēlai vairāk nav citu iespēju kā sākt aktīvi rīkoties, lai aizsargātu sevi, savus iedzīvotājus. Lai nodrošinātu tūkstošiem savu pilsoņu iespējas atgriezties viņu mājās, kurās šobrīd viņiem nav iespējams uzturēties.
Atsevišķi ir nepieciešams atgādināt, ka pastāv Apvienoto Nāciju organizācijas Drošības padomes rezolūcija numur 1701, kas tika pieņemta vēl 2006. gadā un paredz Hizbullāh spēku izvešanu no 20 kilometru zonas Libānā, pie robežas ar Izraēlu, uz ziemeļiem no Litānijas upes. Šī spēku izvešana ļautu Izraēlas ziemeļu reģionu iedzīvotājiem atgriezties savās mājās, padarītu viņu dzīvi drošāku, un attiecīgi viens no mūsu mērķiem ir panākt, ka šajā dokumentā minētie principi tiek īstenoti dzīvē. Bet, ja tas nav iespējams ar diplomātiskām metodēm, tad nav citas izvēles kā panākt to ar spēku. Pretējā gadījumā nav izslēgta iespēja, ka arī Hizbullāh var īstenoto līdzīgu teroristisku uzbrukumu Izraēlai, kā to pagājušā gada 7. oktobrī izdarīja Hamās.
Irānas loma?
Irāna ir galvenais spēks reģionā, kas nepieļauj pozitīvas izmaiņas Izraēlas attiecībās ar arābu valstīm, mēģinājumus sarunu ceļā panākt kādas vienošanās ar dažādiem islāmistiem. Ziniet, tā saukto Ābrama vienošanos ietvaros Izraēla pēdējos gados spēja normalizēt attiecības ar virkni arābu valstīm, pirmkārt, jau Persijas līča valstīm, kas izvēlējās koncentrēties un panākt abpusēji izdevīgu un ārkārtīgi svarīgu sadarbību. Tā bija lieliska izvēle visām iesaistītajām pusēm.
Teherānas režīmam tas viss ir nepieņemami. Piemēram, Izraēlas un Saūda Arābijas attiecību uzlabošanās asu Irānas reakciju izraisīja tāpēc, ka Teherāna uzskata Saūda Arābiju par savu reģionālo konkurenti. Irāna apkaro jebkuras pozitīvas izmaiņas, dinamiku Izraēlas un tās kaimiņu attiecībās. Tā ir valsts, kura finansē, apmāca, nodrošina ar ieroču piegādēm visus Izraēlas valsts ienaidniekus mūsu reģionā. Tāpat tā ir valsts, kura atbalsta arī nestabilitāti jūsu reģionā. Irāna piegādā kaujas dronus un raķetes, kas tiek izmantotas pret Ukrainu. Irāna ir problēma ne tikai Izraēlai, bet arī daudzām demokrātiskām valstīm Eiropā un citur pasaulē. Irāna ir galvenais virzītājspēks daudzām agresīvām, negatīvām tendencēm, teroristu uzbrukumiem utt.
Irānas prezidenta postenī nesen stājās šīs valsts liberālās nometnes pārstāvis Masuds Pezeškiāns. Lai arī Irānā prezidents nav pati augstākā amatpersona, atsevišķās Rietumvalstīs ir parādījies piesardzīgs optimisms un klusas cerības uz attiecību ar Irānu iespējamu uzlabošanos. Izraēlā pastāv jebkāds optimisms šajā ziņā?
Nekāda. Kā jau jūs minējāt, Irānas prezidents nav augstākā amatpersona valstī un nenosaka tās politisko kursu. To nosaka Irānas augstākais garīgais līderis ājatolla Ali Hameneī, kura nostāja ir nemainīga – Izraēlas valstij viņa acīs nav tiesību uz pastāvēšanu. Viņš vēlas mūsu valsts iznīcināšanu un ne tikai vārdos. Tam tiek tērēti milzu līdzekļi, Irāna koordinē, apmāca un apbruņo savus satelītus, izmanto tos uzbrukumiem Izraēlas valstij, tās iedzīvotājiem. Paralēli tam Irāna turpina attīstīt savu kodolprogrammu, kas ir vēl viens iespaidīgs apdraudējums kā reģionālajai, tā arī globālajai drošībai. Pret Rietumvalstīm šķietami labvēlīgi noskaņots prezidents, kurš tiek aizsūtīts uz Apvienoto Nāciju organizāciju, lai tās sienās teiktu draudzīgas un samiernieciskas runas, ir nekas vairāk kā tikai aizsegs uzmanības novēršanai. Nekādu iespēju veikt pārmaiņas Irānas politikā prezidentam nav, un es arī nedomāju, ka viņš reāli vēlas kādas pārmaiņas veikt. Tamdēļ arī mums nav vispār nekāda optimisma attiecībā uz Pezeškiānu.
1993. gadā ar lielu optimismu tika uzņemti tā saucamie Oslo līgumi starp Izraēlu un palestīniešiem. Vai pastāv kādas cerības pārskatāmā nākotnē vismaz mēģināt panākt līdzīgas vienošanās?
Cilvēki, kuri dzīvo Izraēlā, kuri vēlas tikai normālu, mierīgu, teroristu neapdraudētu dzīvi, tādu kā Eiropas valstīs, šie cilvēki vēlas mieru vairāk nekā jebkurš cits. Vienlaikus, ja mēs esam reālisti, tad ir skaidrs, ka nav iespējams dzīvot mierā nelielā valstī, kura atrodas ienaidnieku, teroristu organizāciju, ielenkumā, kas regulāri apšauda jūsu valsti ar raķetēm – pēc pagājušā gada 7. oktobra nav bijis tādas dienas, kad uz Izraēlu nebūtu raidītas raķetes – un rīko teroristu uzbrukumus.
Ja atgriežamies pie traģiskajiem 7. oktobra notikumiem, tad ir viena nianse, kas aiz Izraēlas robežām ir maz zināma – liels skaits todien par ķīlniekiem sagrābto cilvēku bija dedzīgi mierīgas līdzāspastāvēšanas ar palestīniešiem piekritēji. Starp ķīlniekiem bija cilvēki, kuri organizēja dažādas palīdzības piegādes palestīniešiem, nodarbojās ar viņu nogādāšanu Izraēlas slimnīcās nepieciešamības gadījumā, ar vēl dažādu citu veidu atbalsta sniegšanu. Tie bija sabiedriski aktīvi cilvēki, no kuriem daudzu dzīves jau ir beigušās teroristu gūstā tuneļos Gazas joslā. Teroristus vienkārši neinteresēja nedz viņu viedoklis, nedz nostāja.
Šis ir traģisks piemērs, kas skaidri parāda, ka mums pašlaik nav ne partneru, ar kuriem runāt par mieru, ne sarunbiedru, kuriem mēs varētu uzticēties. Visi mēģinājumi iesaistīties jebkādās diskusijās ir beigušies vienādi – ar jebkādu panākto vienošanos laušanu, jauniem teroraktiem, tāpēc nav ticības, ka šādi varētu panākt jebkādu izlīgumu. Mēs nevaram paļauties arī uz Rietumkrastu vai Palestīnas pašpārvaldes prezidentu Mahmūdu Abāsu, jo tur jūtas kļūst arvien radikālākas, pret Izraēlu vērstas, galvenokārt Irānas ietekmes dēļ. Tā ka šobrīd nav reālu iespēju apspriest kādus jaunus, Oslo līdzīgus līgumus vai kādas pozitīvas izmaiņas. Lai cik ļoti mēs arī vēlētos šādas pārmaiņas, vēlētos beidzot dzīvot mierā.