Nav nekādas sarunas vai pat domas par satura ietekmēšanu

Uzreiz jāteic: pats fakts, ka atjaunotās neatkarības 34. gadā, divus gadus kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā mums vispār jau kuro nedēļu ir jādebatē par to, vai sabiedriskajā televīzijā pieļaujamas Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā, šķiet aplamība un absurds, bet, ja jau, tad jau – izejam cauri par un pret populārākajiem argumentiem! Mani uzrunāja līdz šim, manuprāt, diskusijā neskarts aspekts, par ko tu pirmdien runāji savā YouTube kanālā Titava laboratorija, proti, ka šādā formātā priekšroku gūtu kandidāti, kuru dzimtā valoda ir krievu valoda, un tā būtu aģitācijas platformas došana ar skaidriem vinnētājiem – ušakoviešiem un rosļikoviešiem. Televīzijas debates ir ļoti īpašs žanrs – lai cik labi un vienlīdzīgi sagatavoti jautājumi dalībniekiem, tur vienmēr paliks šova elements un forma un spēja īstajā momentā atrast īstos vārdus var izšķirt daudz vairāk nekā Valda Dombrovska vai Roberta Zīles neskaitāmo gadu pieredze Briseles politikā. Kolēģi Zaķusalā, šķiet, sevi ir tik augstu uzdzinuši kokā, ka tiešām šo nesaprot? Vai saprot, bet tiek iegalvots sev, ka šo argumentu nedrīkst ņemt vērā, jo medijam taču jābūt pilnībā neatkarīgam un tādēļ nav jālauza galva, kāds formāts izdevīgāks tā vai cita spektra partijām?

Sabiedriskajai televīzijai, protams, ir jāabstrahējas no politiķu interesēm, tikai jāsaprot – ja jūs visu laiku barojaties no politiķiem, tad nevajag tēlot nenormāli neatkarīgos.

It kā jau taisnīgs arguments par to, ka sabiedrisko televīziju finansē no nodokļu maksātāju naudas un lemj par to tie paši politiķi, bet man tomēr ļoti nepatīk, ka to izmanto diskusijās ar medijiem. Kaut vai tādēļ, ka tas lej ūdeni uz tām dzirnavām, kas visu šo traci ir pacēlušas mediju neatkarības augstumos un stāsta, ka sabiedriskā televīzija krievu valodas jautājumā cīnās pret politisko spiedienu, nevis, kā es to šajā gadījumā uzskatu, vairāk par tiesībām neatzīt elementāru kļūdu, no kuras neesam pasargāti arī mēs – žurnālisti.