Niecīgais finansējums kino nozarei pozitīvi ietekmējis projektu kvalitāti

Man tikai patīk skatīties labas filmas, bet no tā procesa, kā tās top, it sevišķi jau Latvijā, man nav nekādas jēgas. Mans viedoklis nav personiski ieinteresētas personas viedoklis. Tomēr, manuprāt, kino ļaudīm - producentiem, menedžeriem - beidzot ir kļuvis skaidrs, ka ir jēga ieguldīt darbu laba projekta uzrakstīšanā kaut vai tāpēc, ka tad, ja finansējumu nepiešķirs tepat Latvijā, pēc tam to var prasīt tālāk no "Eurimages" (Eiropas Padomes kino nozares struktūra, kura jau ir piešķīrusi daļēju finansējumu vismaz divām topošām latviešu filmām - "Modris" un "Melānijas hronika") vai arī mēģināt atrast ārvalstu līdzfinansējumus. Pietiek projektu labi uzrakstīt vienreiz un tad jau tālāk to var, viegli pielāgojot, sniegt tālāk. Skaidrs, ka vietējais Nacionālais Kinocentrs nekad dzīvē nespēs finansēt visus filmu projektus, kādi Latvijā top pat tad, ja tā finansu līdzekļi simtkāršotos. Kino ir dārgs prieks un filmētgribētāju ideju Latvijā nekad nav trūcis. Un tagad laikam beidzot producenti ir sapratuši, ka cerība uz to, ka valsts pilnībā apmaksās kādu projektu, ir utopija, tāpēc jau uzreiz gatavojas neskaitāmiem citiem plāniem B, C utt. Un to nevar vērtēt negatīvi. Tā naidošanās ir ne tik daudz aiz nabadzības vien, bet gan tāpēc, ka šīs nabadzības apstākļos kādreiz kāds izrīkojas klaji netaisnīgi.