Valsts attieksme: nav bērnu – nav problēmu

Šobrīd atsākusies diskusija par bērnu adopciju uz ārzemēm. Atbalstāt to vai ne? Jūs ģimenē audzināt gan savu, gan vairākus iepriekš bez vecāku gādības palikušos bērnus, labi zināt situāciju valstī šajā jomā.

Es domāju, ka mums ir ne tik daudz jākoncentrējas uz ārzemju adopciju, bet uz vietējām problēmām. Ārzemju adopcija tomēr ir pēdējais, ārkārtas risinājums tad, kad vairs nav nekādu citu variantu, kā nodrošināt bērnam dzīvi ģimenē. Pasaules līmenī tas nevienam vairs nav jāpierāda, tas visiem skaidrs. Mums šī ir jauna lieta, bezmaz vai revolūcija.

Varbūt mums ir ārkārtas situācija? Amatpersonas apgalvo, ka Latvijā gandrīz nemaz neesot ģimeņu, kas gribētu adoptēt bērnus, īpaši tos, kas ar veselības problēmām.

Tā nav. Ģimenes grib, bet... Es rakstu blogu, man ir ļoti daudz kontaktu ar cilvēkiem, kuri domājuši par bērnu uzņemšanu ģimenē. Nav jau pie mums tā, ka ģimene nolemj pieņemt bērniņu, aiziet uz attiecīgo institūciju un tur kāds teiktu: cik labi, ka atnācāt, mēs jūs gaidījām! Tieši pretēji – ir ļoti daudz barjeru.

Kādu?

Man ir bijušas sarakstes ar ģimenēm, kuras ilgstoši domājušas par šo jautājumu, izlēmušas, ka ir gatavas uzņemt bērnus, aiziet uz bāriņtiesu, un tur viņus vienkārši atrunā no šī soļa. Sabaida. Es varu pieminēt vienu no šādiem gadījumiem. Kad uzņēmām ģimenē audžudēlu, satikos ar vienu sievieti, kura bija domājusi par iespēju uzņemt bērnu ģimenē, bet kāda bāriņtiesas darbiniece bija atrunājusi. Redzot mūsu piemēru, viņa tomēr bija izlēmusi, ka arī varētu. Es viņai iedevu citas bāriņtiesas locekles kontaktus, rezultāts ir tāds, ka trīs gadu laikā viņi ir adoptējuši divus bērniņus un viņiem ģimenē ir arī pusaugu meitene. Ko es ar to gribu teikt? Ja viņi būtu paļāvušies tikai uz vienas bāriņtiesas pārstāves atrunāšanu, nevar zināt, kur būtu šie trīs bērni.