"Jāsaka, kā ir: mums būs jādzīvo ļoti godīgi, lai pieredzētu vēl kādu tik smalku pasākumu, kāds bija sestdien Māmuļā," secināts 1994. gada 9. aprīļa SestDienas smalko aprindu hronikā, sākot aprakstu par aktiera un latviešu strēlnieka Ēvalda Valtera (1894. gada 2. aprīlis–1994. gada 26. septembris) simtās dzimšanas dienas svinībām, kuras bija notikušas tieši nedēļu iepriekš Rīgas Latviešu biedrības namā.
Oficiālā informācija par svinību norisi bija publicēta jau 4. aprīļa Dienas pirmajā lapā: "Svētkus ievadīja svinīgs gājiens no jubilāra ilggadējās darba vietas – Dailes teātra. No turienes Ēvalds Valters kopā ar dzīvesbiedri Veru Gribaču četru zirgu pajūgā devās uz svinību norises vietu – Māmuļu. Cik dažādi bija apsveicēji, tik dažādas bija arī dāvanas: sākot no 1000 latu naudas prēmijas, ko ik gadu jubilārs saņemšot no Ministru kabineta klāt pie pensijas, un beidzot ar vizināšanos gaisa balonā Vinnijs. Daudzi uzskatīja, ka Ē. Valteram jāpiešķir savu organizāciju goda priekšsēdētāju, biedru, locekļu un citi goda nosaukumi, kā arī jubilārs jāapbalvo ar goda medaļām un godazīmēm. Ē. Valters tagad ir kļuvis arī par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli, Nacionālās karavīru asociācijas, Latvijas Rakstnieku savienības un mazpulku goda biedru u. c."
Šodien, 2019. gadā, atceroties, kā tovakar gāja, jāsaka, kā ir: tās bija vienas patiesi dzīvas simtgades svinības. Lai aprakstu turpina minētā SestDiena: "Kas gan ir Pink Floyd atkalkopāsanākšana un koncertēšana Maiami pēc nieka septiņu gadu pārtraukuma, turklāt vairs tikai trijatā, salīdzinot ar pasaules vecākā aktiera Ēvalda Valtera simtās dzimšanas dienas svinībām! Nodzīvot tādu mūžu vai, pareizāk sakot, tā nodzīvot mūžu – turklāt tādu – ir lielāka māksla nekā ietīt reihstāgu, nemaz nerunājot par vietēja mēroga gigantomānijas izpausmēm. Vienīgi masu mediji, nesmalki būdami, brīdi pirms Valtera jubilejas tepat Latvijā bija cēluši gaismā 111 gadus vecu ilgdzīvotāju. Taču, kā pareizi atzīmēja vienīgais francūzis no daudziem, kas jubilāru sveica franciski, cipars jau nav galvenais. Galvenais ir cilvēks, kurš ir tik cienījams, ka, Baibas Pētersones vārdiem runājot, vienīgais spējis savā jubilejā apvienot pozīciju un opozīciju. Īsti pat nezinu, vai priecāties, ļaujoties fantastiskajai sajūtai, ka pie Valtera var mērīt vai visu mūsu vēsturi, vai skumt par to, ka mūsu vēsture ir tik īsa un vēl tik dzīva, ka nevaram to preparēt bez sāpēm.
Taču svinības Pētera Pētersona režijā pagāja tiešām vienreizēji, sirsnīgi un raiti, kaut arī tādu stabilu simtās dzimšanas dienas svinēšanas tradīciju latviešiem nemaz nav, un, ja arī ir, tad tās neviens neatceras. Tāpēc nevaram arī pārmest šādu svinību etiķetes neievērošanu, kas dažam sveicējam izpaudās kā vēlēšanās ieiet vēsturē uz Valtera rēķina, turot garas pašreklāmas runas. Valteru laulātais pāris, ko zālē ieveda Ulmaņu laulātais pāris, izskatījās šarmanti, pats augsti godājamais jubilārs bija sakarīgāks par vienu otru runātāju un turējās brīnum braši, saņemdams krīvu krīva un citus goda nosaukumus, dāvanas un ziedus, ko viņš, šķiet, labprāt būtu aplūkojis nesteidzīgāk, taču daiļās dailēnietes tos naski cēla laukā no rokām, jo nāca arvien jauni sveicēji; kad tika pieteikta jau nezin kurā firma vai patriotiskā apvienība, Andris Jakubāns zālē sauca: "Bija jau, bija!" Nebija tikai – lai gan tika pieteikta – atripojusi Labklājības ministrija. Šī bija reize priecāties par to, ka latvieši ir tik maza tauta, jo šķita, ka katrs latvietis ir vismaz trijās patriotiskās organizācijās. Jubilāram tika vēlētas visādas lietas, tikai pieredzēt krievu karaspēka izvākšanos nenovēlēja neviens. Varbūt tāpēc, ka Ēvalds Valters to jau ir piedzīvojis vismaz divas reizes…
Vakara saviesīgā daļa ritēja biedrības nama zālēs. Baltajā zālē un Līgo zālē bija Anres klāti galdi. Kamēr vieni Zelta zālē ar šampanieti gaidīja jubilāru, tikmēr lejā jau gāja vaļā cienāšanās, un šampanieša dzērājiem nācās konstatēt, ka no austerēm, vēžiem un pildītās zivs ir palikušas tikai čaulas, galvas un astes. Arī alus ātri beidzās, toties dažādi salātiņi, rasoliņi un žāvētas vistas bija papilnam. Rasols tika nests vēl, tiesa, bez karotēm un šķīvjiem. Atskaitot šo iztrūkumu un to, ka Anres bārmeņi dažus no atnestajiem kroņa šņabjiem veikli nočiepa un tirgoja aiz letēm par naudu, simtā dzimšanas diena pagāja ar līksmošanu, spēlēšanu, dancošanu un uguņošanu.
Nākamajā dienā, tātad Lieldienās, vairāki no Valtera godinātājiem bezmaz nepārģērbušies devās atklāt jaunu restorānu Vincents Elizabetes ielas nama pagrabā." Nepiepildījās tikai te citētajā hronikā rakstītais SestDienas novēlējums Ēvaldam Valteram: nosvinējušam simtgadi, kopā ar mums nosvinēt arī tūkstošgadi.