Ar labvakaru, Gerda!

Viņas mīksti izrunātais "l" teikumā "Labvakar, biedri!" kļuva par runas vingrinājumu un paraugu daudzām citām diktorēm. Aiz kadra dzīve Gerdu Sinkeviču gan nelutināja: viņa zaudēja vistuvākos cilvēkus un smagi pārdzīvoja laikmetu griežus. 

Pagājušā gadsimta piecdesmitajos — Latvijas Televīzijas pirmsākumos —, lai kļūtu par diktoru, bija jāiztur visai nopietns konkurss trīs kārtās: pretendentam kameras priekšā jālasa sarežģīts teksts gan latviešu, gan krievu valodā un no galvas jānoskaita dzejolis. Konkursa komisija vērtēja dikciju, izrunu abās valodās, bet pēc tam arī izskatu, apskatot dažādos plānos nofilmētos kadrus. Gerda tika pieņemta darbā bez šādas atlases: tā kā diktore Laimdota Rone posās dekrēta atvaļinājumā, viņai vajadzēja aizvietotāju.

Sākumā bija paredzēts, ka Gerda būs tikai pagaidu darbiniece, taču "pagaidu darbs" izstiepās pieredzē 35 gadu garumā. Kopā ar Laimdotu Roni, Uldi Deisonu un Valdi Čukuru Gerda Sinkeviča veidoja Latvijas Televīzijas diktoru kopuma kodolu. Viņa lika pamatus pirms tam Latvijā nebijušas profesijas standartiem: diktores, kas televīzijas kolektīvam pievienojās vēlāk, no Sinkevičas un Rones mācījās runas mākslu, izskata un apģērba kultūru, izturēšanos kameras priekšā un citus amata smalkumus.

Skatītājiem Gerda Sinkeviča kļuva par pielūgsmes un apbrīna objektu: ne viena vien dāma frizētavā pieprasīja "frizūru kā Gerdai", bet šuvējas saņēma pasūtījumus darināt tādu pašu blūzīti vai jaciņu kā ekrānā redzētajai diktorītei. Taču ikdienā "īstenā modes dāma" Sinkeviča nevis laiski šķirstīja žurnālus, ķemmēja veikalus vai sēdēja kafejnīcās, gaidīdama tikšanos ar skatītājiem vakarā, bet gan strādāja par ginekoloģi Stradiņa slimnīcā.

Tolaik dekoratīvo kosmētiku ikdienā nelietoja tik plaši kā pašlaik, tāpēc nav nekāds brīnums, ka daiļā diktore kļuva par skaistuma etalonu. "Gerdai bija aizliegts likt mākslīgās skropstas, bet viņa tik atmeta ar roku un līmēja klāt," žurnālam Leģendas stāstījusi kādreizējā televīzijas diktore Anta Rugāte.

Laikabiedru atmiņās Gerda Sinkeviča nav palikusi kā iedomīga vai uzpūtīga, ar zvaigžņu slimību sirgstoša dīva. "Savu skaistumu viņa apzinājās, bet lecīga tāpēc nekļuva," saka tuvs Gerdas kolēģis, bijušais televīzijas un radio diktors Uldis Deisons. Arī ar kolēģi Laimdotu Roni Gerda sadzīvojusi itin labi, kaut gan no diktoru kolektīva attālākiem cilvēkiem bija radies iespaids, ka abas ir pilnīgi pretstati — gluži kā Laimdota un Spīdola: Rone bija pavēsa, atturīga perfekcioniste, turpretī Sinkeviča — dzirkstoša un temperamentīga smējēja.

Ziņu raidījumos, kuros par sociālisma sasniegumiem diktoram vajadzēja vēstīt ar pacēlumu un patosu balsī, par sasmiešanos vispār nedrīkstēja būt ne runas: tad draudēja rājiens un izsaukšana uz tepiķa pie televīzijas vadības. Gerda spēles noteikumus ievēroja, kaut arī laikabiedri atceras: viņa tā pratusi rotaļāties ar intonāciju, ka arī visnopietnākais ziņu teksts ieguvis gluži citādu jēgu: daļu viņa nolasījusi monotoni, acis no apdrukātās lapas nepaceļot.

"Savām grūtajām dienām Gerda tika pāri ārēji viegli. Patiesībā viņa savu privāto dzīvi ļoti turēja sevī," — tā Uldis Deisons. Gerda pie sevis paturēja gan meitas Daces traģiskās nāves raisītās sāpes, gan arī pārdzīvojumus, kas saistījās ar šķiršanos. Gerdas pirmais vīrs bija baritons Druvis Kriķis, otrais — ārsts Guntis Riekstiņš (tādēļ arī Gerda savas televīzijas karjeras sākumā kļuva pazīstama kā Riekstiņa, nevis Sinkeviča). Kad pajuka arī šī laulība, Gerda, nevēlēdamās palikt viena, apprecējās trešoreiz, kļūdama par Sinkeviču.

Milzu trieciens diktoru vecajai gvardei bija televīzijas pārvākšanās uz jauno Zaķusalas kompleksu. Daudziem šajā laikā televīzija it kā beidza pastāvēt: ja nebija vairs darba vietas Hāgenītī, kā darbinieki sirsnīgi dēvēja Āgenskalnu, nebija vairs nekā. Negaidītas un, kā izrādījās, ne tikai labas pārmaiņas nesa arī Latvijas neatkarības atjaunošana. Plašsaziņas līdzekļi, to vidū arī televīzija, sāka darboties pēc citiem, Rietumu demokrātijas principiem, un vecās skolas diktoriem piepeši agrākajā darbā vairs nebija vietas. Par to, ka atlaista, Gerda uzzināja, nejauši piegājusi pie televīzijas ziņu dēļa un ieraudzījusi tur piespraustu paziņojumu. Ilggadējajai darbiniecei pateikt par atbrīvošanu no amata neviens nebija paredzējis. Šis pazemojums ilgi sāpēja — Sinkeviča vairījās apmeklēt televīzijas jubilejas pasākumus un par savas vecās darbavietas attīstību runāja ar rūgtumu, aizrādīdama: "LTV trūkst radošas dzirksts, kuru veidot var tikai viss kolektīvs kopumā, nevis atsevišķi cilvēki."

90.gados Sinkeviča divos sasaukumos strādāja kā Rīgas domes deputāte, taču mūža nogalē viņu vajāja dažādas nelaimes: veselība kļuva arvien vārgāka, nomira vīrs... Bijusī televīzijas zvaigzne viena pati vairs nespēja samaksāt par skaisto četristabu dzīvokli Rīgas centrā, tāpēc namsaimnieks viņu bez garām ceremonijām ar tiesas lēmumu izlika uz ielas — par parādiem. Pašvaldība Sinkevičai piedāvāja nelielu mitekli sociālajā mājā, taču viņa no "nabagmājas" lepni atteicās un izvēlējās mitināties pie paziņām. "Kur viņa vēlāk īsti dzīvoja, es pat nezinu," atzīstas Deisons. Viņš uzturējis draudzību ar Gerdu vēl ilgi, taču slimība pamazām liekusi bijušo kolēģi, līdz salauza pavisam: nesagaidot 80 gadu jubileju, kas būtu jāsvin augustā, Gerda Sinkeviča 5.februārī izdzisa.

Vairāk par Gerdas Sinkevičas mūžu lasiet Sestdienā!