Gardi kebabi, visu iekļaujoši kūrorti, turku kafija un turku pirts. Šāda Turcija mūsdienās ir nieka triju stundu lidojuma attālumā. Taču šo rindu autoram bikla mīlestība pret Turciju radās krietni agrāk, kad veikalos nebija nekā, bet cieņā – viss no Rietumiem. Tajos laikos Amerikas prezidentu sauca Ronalds, bet īstais pielūgsmes objekts skolas bērniem bija Donalds. Pa plaisājošā dzelzs priekškara spraugām pie mums iebira "donaldi", tā saucām košļenes ar milzīgu "pievienoto vērtību" – kā papildu prieks pašam smaržīgajam pielūgsmes objektam, ko rūpīgi košļāja vismaz pāris dienu, līdzi nāca arī krāsaini papīriņi ar īsiem komiksiem, sporta mašīnu vai slavenu futbolistu attēliem. Padomju cilvēkbērnam neredzēta greznība, faktiski cietā valūta, jo katrs veidoja savu kolekciju un sapņoja savākt visus vienas sērijas attēlus. Turbo, Cin Cin, Love Is…, bet mans favorīts bija TipiTip, kur katrai košļenei nāca līdzi krāsains komikss turku valodā par jocīgu vīriņu ar garu degunu. Tāpēc droši var teikt, ka savulaik sapnis par Rietumu pārticību ienāca ar Turcijas košļenēm. Vai pēc teju 30 gadiem Turcija joprojām ir TipiTip zeme?
Romiešu pēdas
Iedzīvotāju skaita ziņā Stambula ir lielākā Eiropas pilsēta, taču pilsētas centra rajoni
nemaz neatgādina metropoli: pilsēta daudzviet ir saglabājusi vēsturisko apbūvi. Debesskrāpju meža un daudzlīmeņu satiksmes pārvadu vietā Stambula šarmē ar šaurām ieliņām, ceptu kastaņu smaržu un atjaunotu simtgadīgu tramvaju satiksmi. Pilsēta ir rosīga, taču ne pārblīvēta; mūsdienīga, taču ar pietāti pret vēsturisko mantojumu.
Un ar tādu mantojumu var lepoties reti kura pilsēta. Te saglabājušās arhitektūras liecības vēl no tiem laikiem, kad Romas imperators Konstantīns dibināja jauno impērijas galvaspilsētu – Jauno Romu jeb Konstantinopoli. Te vēl šobaltdien atrodama 330. gadā par godu pilsētas dibināšanai uzstādītā Konstantīna kolonna, par romiešu sasniegumiem ūdensapgādē atgādina grandiozais Valensa akvedukts, bet senās pilsētas aprises iezīmē samērā labi saglabājušies pilsētas mūri. Bizantijas impērijas gals pienāca 1453. gadā, kad pilsētas mūri gruva zem osmaņu lielgabalu zalvēm un kristiešu zemē nostiprinājās islāmticība.
Šādu nepieklājīgi īsu Stambulas un visas Turcijas vēsturi izstāsta arī Svētās Sofijas katedrāle. Uzbūvēta viduslaiku sākumā, gandrīz 1000 gadu tā bijusi pasaules lielākā katedrāle. Pēc Stambulas nonākšanas osmaņu rokās tā kļuva par mošeju un apauga ar vareniem minaretiem, turpinot spīdēt kā Bizantijas arhitektūras pērle. Nu jau vairāk nekā 80 gadu ar modernās Turcijas pamatlicēja Ataturka ziņu ēka kalpo laicīgiem mērķiem kā muzejs.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 7. - 13. septembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!