Sirreāli un ar hiēnām

Harera ir Āfrikas meka, islāma reliģijas vissvētākā pilsēta šajā kontinentā un ceturtā pasaulē – pēc Mekas, Jeruzalemes un Stambulas. Apjozta ar sena cietokšņa sienu, kas ilgu laiku te ļāva ierasties tikai musulmaņiem, pilsēta arī šobrīd ir kā izkāpusi no cita gadsimta. Tā atrodas atstatus no galvenajiem ceļiem, tāpēc joprojām ir visai savdabīga un atšķirīga – tādu to veidojusi krāšņā vēsture.

Harera ir interesanta arī ar to, ka, unikāla un noslēpumaina būdama, ar kādu neizskaidrojamu enerģiju ir pievilinājusi neordinārus un radošus cilvēkus.


Divi Gumiļova sapņi

Viens no tādiem ir bijis krievu sudraba laikmeta literāts – dzejnieks, rakstnieks, kritiķis, oficieris, dzejnieces Annas Ahmatovas vīrs, padomju varas trīsdesmit piecu gadu vecumā nomaitātais Nikolajs Gumiļovs. Viņš no bērnības bijis apsēsts ar Āfriku un, būdams muižnieku izcelsmes un ar vētrainu dabu, divas reizes devās pārdrošās ekspedīcijās uz Abesīniju, par galamērķi izvēloties tieši Hareru. Dzejnieks–pētnieks–ceļotājs Harerā ieradās 1910. un 1913. gadā, veicot mūsu ekspedīcijai pretēju ceļu: mēs no Hareras dodamies uz okeānu Džibutijā, viņš no turienes nāca uz šejieni. Jā, arī nāca, ne brauca.

"Esmu šausmīgā izskatā: mimozu ērkšķi izraustījuši mēteli vienās skrandās, āda ir apdegusi un sarkanā vara krāsā, kreisā acs no saules ir uztūkusi, kāja sāp, jo uz kalnu pārejas to kritienā saspieda mūlis. Bet es neatmetu ar roku. Man šķiet, ka man vienlaikus rādās divi sapņi – viens ir smags un nepatīkams miesai, otrs pilnīgi apbrīnojams acīm. Es cenšos domāt tikai par otro, pirmo vienkārši aizmirsdams. Kā redzi, es jau sāku zaudēt krievu valodu, jo šeit runāju piecās citās vienlaikus. Taču esmu apmierināts ar braucienu, tas mani reibina kā vīns," – tā 1910. gadā Gumiļovs rakstīja draugam.

Viņš līdzīgi citiem senatnes ceļotājiem Harerā ieradās ar karavānu, nākot dienām un nedēļām. Bez uzticama lopiņa tādā ceļā nekur! Otrā ceļojuma laikā Gumiļovs izbaudīja vēl eksotiskāku, pašu attapības saorganizētu transporta līdzekli, ko nomadu tirgū nenopirksi. Caur Odesu, Stambulu un Kairu viņš kopā ar brāļadēlu, kas bija ekspedīcijas fotogrāfs, un ceļā satiktu turku konsulu bija nonācis Džibutijā. Trijotne sēdās vilcienā, lai dotos vidienē, bet pēc 260 kilometriem brauciens pēkšņi pārtrūka – lietus bija izskalojis sliedes. Lielākā daļa pasažieru devās atpakaļ, jo apkārtējā teritorija bija ļoti skarba, nemīlīga un bīstama. Taču Gumiļovs, Sverčkovs un Mozarbejs neatkāpās. Viņi izprasīja dzelzceļa strādniekiem drezīnu un nobrauca astoņdesmit kilometru bojātā ceļa saviem spēkiem. Beigu posmā drezīna tika nomainīta ar guļvietu uz vaļējas akmeņu vedamās platformas. Nonākuši Dire Davā, ceļinieki nolīga tulku, nopirka lopus un ar karavānu devās uz Hareru.

Eksotisko ceļu Gumiļovs apraksta dzejā, kur vēsta par mežonīgajiem Čerčerskas kalniem, sirmiem pērtiķiem, kas pārtikai šauti ceļā, koku saknēm, uz kurām pārlaistas naktis, ugunskuriem tālā nometnē, kas ceļā pēkšņi uzmirdzējuši kā sarkanas zvaigznes… Grūti, bīstami un tomēr romantiski! Reizēm kļūst žēl, ka šobrīd esam tik ļoti civilizācijas pasargāti...

Bet ko tad meklēja Gumiļovs un neskaitāmas citas karavānas, kas bija gatavas mērot tālo, grūto un bīstamo ceļu uz Hareru? Kas tur vilināja, un kā šī maģiskā pilsēta bija radusies?


Pilsēta tikai ticīgajiem

Par Hareras dibināšanas gadu ir divas versijas – vai nu VII vai XI gadsimts, bet varbūt arī kaut kas pa vidu... Taču skaidrs ir galvenais: vieta pilsētas dibināšanai bija izvēlēta pareizi un tālredzīgi. Šī kalnu pilsēta, kas tagad tiek pieskaitīta Etiopijas austrumiem, atrodas vietā, kur beidzas kalniene, tā sauktais Āfrikas jumts. No vienas puses te ir auglīgi un zaļi apgabali, bet uz austrumiem ainava mainās līdz nepazīšanai – tur sākas sausais, skarbais pustuksnesis. Tālāk seko neapdzīvoti lavas lauki, kas, šķiet, nekad nebeigsies. Tās ir līdz četrdesmit un vairāk grādu karstumam izdedzinātās somāļu tautas zemes – neauglīgas un skopas. Harera ir kā liktenīgi vārti ikvienam ceļiniekam, jo te pilnībā mainās klimats un apkārtējā vide. Lai arī vieta ir tuvu ekvatoram, te nekad nav neciešams karstums un naktīs ir pat auksti. Te vienmēr ir bijušas dažādu tautu un karavānu krustceles, te simtiem gadu satikušās atšķirīgas kultūras, lai kāda no tām kļūtu par galveno.

Caur Hareru gāja tirgotāju karavānas, kas saistīja austrumu Etiopiju ar Arābijas pussalu. Šie sakari ne tikai veicināja ekonomisko uzplaukumu, bet arī atveda uz šejieni pirmos sūfistus – tas notika XIII gadsimtā. Sūfistiem šeit vai nu vienkārši patika, vai arī viņi saņēma ziņu no augstākiem spēkiem, bet atpakaļ uz Arābiju vairs nedevās. Islāms Etiopijā šajā laikā nebija nekas jauns, pirmie citur vajātie musulmaņi te uz dzīvi bija apmetušies jau 615. gadā. Taču tik lielu uzplaukumu un varenību kā Harerā islāms nekur citur nepiedzīvoja.