Intervijas fragments:
Cik lielā mērā Latvija ir gatava masu vardarbības izpausmēm?
Pēc 13.janvāra notikumiem policijas klātbūtne pretrunīgos masu pasākumos ir stipri lielāka, acīmredzot kādi secinājumi ir izdarīti. Interesanti, ka Latvijas policijas priekšnieks uzreiz pēc Londonas grautiņiem paziņojis, ka mūsu kārtības sargi līdzīgā situācijā būtu gatavi lietot spēku momentāni.
To varētu uzskatīt par tādu kā sabiedrības iebaidīšanu?
Tas, protams, bija taktisks gājiens, lai parādītu muskuļus. Taču dzīvē policijas spēku izmantošana ir laba tik tālu, cik kārtības sargi spēj kontrolēt situāciju. Un sabiedrībai ir jābūt saprotamam, kāpēc, piemēram, Pēteri aizturēja, bet Jāni turpat blakus — ne. Ja masu pasākums, kuru ir nepieciešams pārtraukt, piemēram, notiek Rīgā, tad policija spētu tikt galā ar apmēram tūkstoti cilvēku. Ja pūlis ir lielāks, rastos ļoti lielas problēmas — kaut vai aizturēto izvietošana izolatoros. Ja vēl tas notiek vairākās pilsētās, tad ir pavisam bēdīgi. Turklāt, zinot finansiālo situāciju un noskaņojumu pašā policijā, nevar izslēgt iespēju, ka tā pāries ļaužu pusē. Ko tad darīt? Ja pārdesmit tūkstošu cilvēku stāv Rīgā, dauza logus un policija pasaka: atvainojiet, mēs ar viņiem netiekam galā un vispār viņiem piekrītam.
Ko tad darīt?
Valdībai ir jāuztur augsts policijas lojalitātes līmenis. Policijai vienmēr vajadzētu rūpīgi izvērtēt, vai tiešām nepieciešams lietot spēku. Nu, nevar pele zilonim rādīt muskuļus. Visbeidzot, spēka izmantošana nebūt nav risinājums, tā jau ir postošu seku novēršana. Jābūt dialogam ar sabiedrību. Jebkuru neizdevīgu lēmumu ir jāmāk izskaidrot tā, lai cilvēki to akceptētu. Jo vairāk mēs pieņemsim neakceptētus lēmumus (un nav svarīgi, vai apakšā ir ekonomiski vai politiski motīvi), jo ātrāk var iet vaļā sprādziens. Pie mums diemžēl joprojām notiek otrādi, nevienam nekas netiek skaidrots. Tāds iespaids, ka politiskajā kultūrā mēs izvēlamies šoka terapiju dialoga vietā.
Visu sarunu ar Kasparu Druvaskalnu lasiet jaunākajā Sestdienas numurā!