Lilioma dziesma kopš 1971.gada 5.aprīļa, kad Drāmas teātrī Alfrēds Jaunušans uzveda sabiedrības padibenes un trūcīgo ļaužu dzīvi romantizējošo ungāru rakstnieka Ferenca Molnāra 1909.gadā uzrakstīto lugu, Latvijā tiek dziedāta tik bieži, ka ne tikai kārtīga snoba, bet pat daža aktiera deguns saraucas ikreiz, izdzirdot Atkal, atkal ir debesis pušu, Laikam ielāpi jāuzliek tām... Gan Imanta Kalniņa un Māra Čaklā dziesmas, gan pati izrāde, kurā tās skanēja vispirms, ir tik cieši apvīta mītiem un leģendām, ka aktierim, kurš Liliomu spēlētu citā variantā, laikam būtu vairāk jādomā, kā lai skatītāja apziņā viņa tēlojumu nepārmāc slavenie Ģirta Jakovļeva un Ulda Dumpja Liliomi. Jauno aktieri Kasparu Dumburu, kura spilgtākās lomas pagaidām ir bezvārda šizofrēniķis Vlada Nastavševa režisētajā Vecenē un Edgars Blaumaņa Purva bridējā, šo leģendu smagums nenomācot.
Taču arī slavenais 70.gadu Lilioms uzreiz nemaz neguva publikas atsaucību. Dažas pirmās izrādes pat nebija izpārdotas. Tomēr vēlāk Lilioms iešūpojās un aizgāja. Lielākais paradokss bija tas, ka tad, kad teātris uzskatīja, ka izrāde jāņem nost no repertuāra, un izziņoja pēdējo izrādi, tā bija izpirkta. Pēc skatītāju vēlēšanās izziņoja otru pēdējo izrādi — arī tā bija izpārdota līdz pēdējai iespējai, pēc tam trešo — tas pats!
Latviešu teātrī tā vēl nebija gadījies, ka galveno lomu tēlotāji gāja pie režisora un lūdza vairs nelikt nākamo pēdējo izrādi, jo tas acīmredzot ir pārāk smagi — trīsreiz atvadīties no izrādes. Iespējams, ka izrādes popularitāti vairoja arī tas, ka tā vairākas reizes tika rādīta Latvijas Televīzijā, tolaik faktiski vienīgajā TV kanālā. Diemžēl izrādes ieraksts ir izdzēsts. Tātad Kaspars Dumburs, kuram ir tikai 25 gadi, to nav redzējis. Vaicāts, pēc kā smaržoja 1971.gada Lilioms, Dumburs atbild nevis gaidīto "pēc akācijām", bet "pēc piparmētrām". Tomēr viņš ļoti grib spēlēt Liliomu.
Fragments no intervijas:
Cik pārgalvīgs esi? Vai apgalvojums, ka īsts latviešu aktieris nav tas, kurš vismaz vienu izrādi nav nodzēris, atbilst patiesībai?
Tāda veida sevis dedzināšana ir padomju priekšstats! Man ne prātā nenāk spēlēt dzērušam, lai gan vispār nekāds atturībnieks neesmu.
Režisors gribi būt?
Jā. Un arī kino taisīt! Uzrakstīju scenāriju, parādīju Regnāram Vaivaram, viņš teica: "Vai tu zini, ka tādu scenāriju uz pasaules ir tūkstošiem?" (Smejas.)
Viens no taviem aktiera lielajiem plusiem esot suņa organika. Vai tev būs arī suņa uzticība pret teātri?
(Iesmejas, padomā, atkal iesmejas.) Es šo teātri ļoti cienu. Nopietni. Esmu pateicīgs tam par uzaicinājumu spēlēt šeit. Nevaru sūdzēties par uzmanības trūkumu un lomu neesamību.
Tātad tava attieksme pret teātri nav kā Kasparam Zvīgulim, kurš arī bija paredzēts Lilioma lomai, bet nu aizgājis no teātra? Viņš jau pirms laba laika intervijās stāstīja, ka teātrim nav piesiets. Tu sevi vari iedomāties ārpus teātra?
Ko nozīmē "ārpus teātra"? Būt kā brīvajam strēlniekam? Nē. Man šeit ir darbs, pārtieku no lomām, tās ir mana maize. Neplānoju nekur prom doties, esmu tikai sācis. Protams, ja mani aicinātu filmēties Holivudā, es piekristu. Atceros, bērnībā skatījos Oskara ceremonijas, un tās man likās kaut kas neaizsniedzams... Tās man vēl joprojām tādas ir, lai gan nu jau no Eiropas lien ārā džeki — Kristofs Valcs no Austrijas, Madss Mikelsens no Dānijas... Protams, Rietumeiropai ir bišķiņ cits motors. Jau Polijā tev ir vajadzīgs aģents. Šeit tā nav, te ir, rupji runājot, maza sēta, kurā visi cits citu zina. Esmu domājis par kinokarjeru, bet pagaidām neesmu to darījis un nedarīšu, jo man ir lietas, kas jāizdara šeit, Nacionālajā teātrī.
Kuras tās ir?
Noteiktas lomas. Re, Lilioms jānospēlē! Kā es varu domāt par braukšanu uz Ameriku, ja man te labi jānospēlē tik skaista loma!
Visu sarunu ar Kasparu Dumburu lasiet jaunajā Sestdienā!