Tā paša gada 14. jūnijā Lujāns atkal mītiņoja, turēdams plakātu «Lāsts tautas slepkavām, nē – kangariem!» Toreiz nacionāļi Lujānu izpestīja no lielākām nepatikšanām, aizstāvēdami tiesā, bet viņa turpmākais ceļš politikā bija kā teicienā par slīkstošu suni, kurš savam glābējam iekož rokā – drīz vien Lujāns sāka darboties prokremliskās partijās.
«Kam Dievs nav devis, no tā nevar prasīt,» Lujānu radiointervijā īsi raksturoja Aleksandrs Kiršteins. Bet jau minētie preses pārstāvji raksturoja gan Lujāna uzvalku, kurš esot «acīmredzami trīs izmērus par mazu», gan smieklīgo ieradumu savas mantas Saeimā nēsāt polietilēna maisiņos. «Populārākais no tiem – maisiņš ar Dressmann simboliku, taču jaunums esot maisiņš ar tīģera attēlu. Un, visbeidzot, Lujānam gandrīz vienmēr esot izspūruši mati.
«Tas tāpēc, ka viņš visu laiku kasās,» skaidroja viena no žurnālistēm, piebilstot, ka cilvēka, it īpaši politiķa, izskats daudz ko liecina par šo personu.»