Par iekļūšanu French Open pusfinālā Gulbis saņēma 412 500 eiro; kopumā karjeras laikā viņš nopelnījis jau gandrīz piecus miljonus dolāru. Francijas tenisa laukumi Ernestam izrādījušies ļoti veiksmīgi, jo šogad viņš arīdzan uzvarējis Marseļas un Nicas turnīros. Taču apetīte rodas ēdot, un Gulbis jau pirms French Open atzina, ka viņa mērķi ir daudz augstāki par kādreizējo apņemšanos iekļūt Top 20: "Ja es neticētu, ka varu kļūt par Nr. 1 vai vismaz iekļūt Top 5, tad beigtu spēlēt."
Pasaules tenisa aprindās Gulbim bija izveidojies tāds kā izlutinātā pleiboja tēls: puisis no bagātas ģimenes, kurš vieglprātīgi iznieko savu milzīgo talantu. Pats Ernests par to izteicies ar amerikāņu boksera Mārvina Haglera vārdiem: "Ir grūti piespiest sevi celties sešos no rīta, ja esi tērpies zīda pidžamā." Ārzemju prese, rakstot par Gulbi, parasti nekavējas pieminēt, ka viņš cēlies no privileģētām aprindām: Ernesta tēvs Ainārs Gulbis ir pazīstams kā miljonārs, SWH koncerna dibinātājs, māte Milena ir aktrise, arī vectēvs Uldis Pūcītis bija populārs aktieris. Ernestam nereti nācies komentēt baumas, ka uz turnīriem viņš vizināts ar tēva privāto lidmašīnu. "Jā, man ir arī helikopters, zemūdene un kosmosa kuģis," atjokoja Ernests. Viņš uzsver, ka tenisu spēlē nevis naudas vai slavas dēļ, bet gan tāpēc, ka viņam ļoti patīk šis sporta veids, patīk uzvarēt.
Uz pirmo treniņu Ernestu piecu gadu vecumā aizveda vecmamma Irina, jo ievēroja, ka Ernests ir ļoti kustīgs puika un dažādu izmēru bumbas bija viņa mīļākās rotaļlietas. Lai sasniegtu augstāko līmeni, ar treniņiem Latvijā vien nepietiek, un 12 gadu vecumā Ernests devās uz Vāciju, kur sāka trenēties horvātu speciālista Niki Piliča akadēmijā. Piličs viņam kļuva gluži vai par otru tēvu, abi kopā braukāja pa Eiropu un piedalījās turnīros. Tolaik pie Piliča trenējās arī serbs Novaks Džokovičs, kurš pagājušonedēļ aizšķērsoja Ernestam ceļu uz French Open finālu. Gulbis atceras, ka Džokovičs jau 13, 14 gadu vecumā izcēlies ar milzu apņēmību. "Es gāju uz treniņiem, un tas arī viss. Pēc tam devos uz savu istabu, ēdu Nutella, spēlēju PlayStation. Novaks tikmēr devās skriet un izpildīt vingrinājumus. Tāda bija viņa attieksme. Viņam bija talants un smags darbs, man — tikai talants."
Tenisa pasaule par Gulbja talantu skaļāk sāka runāt 2006.gadā, kad viņš 18 gadu vecumā sasniedza Sanktpēterburgas ATP turnīra pusfinālu. Nākamajā gadā sekoja vēl spožāki panākumi: French Open pirmajā kārtā Gulbis pārliecinoši apspēlēja spēcīgo britu Timu Henmanu, bet US Open turnīrā aizkļuva līdz pat 4.kārtai. 2008.gadā Gulbis aizcīnījās līdz French Open ceturtdaļfinālam, kur saspringtā cīņā piekāpās tam pašam Džokovičam. Tolaik šķita, ka Gulbis tikpat strauji arī turpinās, ielaužoties Top 10 un cīnoties par Grand Slam tituliem. Taču patiesība izrādījās daudz skaudrāka: turpmāk viņam nekādi neizdevās atkārtot sākotnējos panākumus, Grand Slam turnīros Gulbis parasti zaudēja jau pirmajā vai otrajā kārtā. Ernests pats atzīst, ka tenisā viņam viss padevies pārāk viegli, bez īpašas piepūles, bet kādā brīdī progress apstājās, jo ar talantu vien nepietiek, nepieciešams arī cītīgs darbs treniņos.
Gulbis vairākkārt žēlojies, ka mūsdienu tenisā pietrūkst spilgtu personību, jo pēdējos gados vīriešu tenisā dominē "lielais četrinieks" (Rodžers Federers, Novaks Džokovičs, Rafaels Nadals un Endijs Marejs), kas ir priekšzīmīgi džentlmeņi gan tenisa kortā, gan ārpus tā. "Preses konferencēs viņi parasti saka: "Mans pretinieks aizvadīja lielisku spēli, bet es biju nedaudz labāks." Nē, pilnīgas muļķības! Būtu jāsaka: "Es uzvarēju, sadevu viņam pa pakaļu, viņš bija sliktāks par mani, brauc mājās!" Tenisā pietrūkst šādas attieksmes," teicis Gulbis.
Tenisa aprindās Gulbis ieguvis atraktīva skandālista reputāciju, jo nebaidās teikt visu, ko domā, pat ja viņa uzskati ir pretrunā ar politkorektuma standartiem. Par spīti skandāliem, Gulbis arī turpmāk apņēmies neliekuļot un teikt visu, ko domā. "Runāt patiesību man ir ļoti viegli. Ja tu melo, tad ar laiku sāc aizmirst, ko esi samelojis, tādēļ nākas melot arvien vairāk."
Gulbis uzskata, ka pēdējo gadu grūtības viņu ir norūdījušas un viņš kļuvis spēcīgāks: ja ne kā tenisists, tad noteikti kā cilvēks. "Esmu ielēcis pēdējā vagonā. Man jau ir 25 gadi, un šī ir mana pēdējā iespēja nostāties uz panākumu ceļa. Domāju, ka vēl septiņus astoņus gadus varētu spēlēt augstākajā līmenī."
Visu rakstu par Ernestu Gulbi lasiet žurnāla Sestdiena 13.jūnija numurā!