Endzelīns mūsu valodniecībā ir tāds lielums, ka viņu ir slavējuši pat tie, kas profesoru nevarēja ciest, un arī tie, kas ir revidējuši viņa ieteiktos valodas lietošanas principus. Dižais valodnieks ir saukts gan par baltistikas Homēru, gan latvju milzi, kas viens pats uzcēlis visu latviešu gramatikas un gandrīz viens pats visu baltu salīdzināmās gramatikas ēku, gan vienu no izcilākajiem valodniekiem pasaulē, bet viņa lielo vietu latviešu tautas apziņā, kamēr vien tiks runāta latviešu valoda, visskaidrāk apliecina fakts, ka par Endzelīnu sacerēta arī lieliska anekdote: Endzelīna sieva pārnāk mājās, ieiet guļamistabā un ierauga Endzelīnu gultā ar mīļāko. Sieva izsaucas: "Es esmu pārsteigta!" bet Endzelīns uzreiz izlabo: "Dārgā, pārsteigts esmu es, tu esi izbrīnīta." Šī anekdote laikam gan nav trāpīga, raksturojot tās varoņa tikumību, toties precīzi zīmē viņa attieksmi pret valodas pareizu lietošanu — te latviešu gramatikas autors bija tik nelokāms savu principu aizstāvētājs, ka Latvijas brīvvalstī iemantoja ne vien tautiešu cieņu, bet arī despota slavu un ne reizi vien samaitāja attiecības ar kolēģiem.
Ielūkojoties rūpīgāk, kļūst redzams, ka par despotu un dogmatiķi viņu uzskatījuši galvenoties tie filoloģijas studenti, kuru sekmes nebija pārāk labas. Tomēr fakts ir tāds, ka daudzi Endzelīna laikabiedri viņa klātbūtnē baidījās runāt, lai nepateiktu ko nepareizi.
Vai latgaliešiem ir "sava valoda"
Viena no Endzelīna studentēm bija populārā rakstniece Zenta Mauriņa. Viņa nav skopojusies ar atzinības vārdiem: "Jo ilgāks laiks paiet, kopš es beidzu Baltu filoloģijas nodaļu, jo skaidrāk es saredzu tā sava skolotāja dižumu, kas mūsu tautu, šļupstošu bērnu, iemācījis pareizi runāt un kas saviem skolniekiem rādījis, ka jāiet savu ceļu paceltu galvu par spīti šķēršļiem, zaimiem un asajam vientulības vējam." Pēc Endzelīna nāves viena no konsekventākajām "endzelīnistēm" ir bijusi viņa skolniece, valodniece Rasma Grīsle. Rakstu krājumā Spēkildze viņa, vērtējot profesora ieteikumu likteni, raksta: "Endzelīna aizrādījumi — vienalga, vai tiem ir vai nav tūliņ paklausīts un vai to spējam tagad — visi ir vērtīgi: pareizi, dziļi lietpratīgi un nacionāli tālredzīgi. Jo tie izriet no valodnieka milzu erudīcijas, stingriem principiem un pilnīgas skaidrības par valodas liktenīgo lomu tautas pastāvēšanā. Endzelīns bija nelokāms atzinumā, ka par paraugu un attīstības pamatu mums der tikai "nebojāta tautas valoda", kādu runā vai ir runājuši tie, kas visnotaļ arī domā latviešu valodā, nevis (kā dažkārt inteliģences pārstāvji) kas tur prātā citu valodu vārdus un teicienus un pārceļ tos daļu pa daļai latviski."
Endzelīnam esot dažkārt oficiāli jautāts, vai latgaliešiem ir "sava valoda". Jo, piemēram, hitleriešiem (tāpat kā tagad lindermaniešiem) bijis nodoms Latgali vispirms atšķelt, dodot tai kaut kādu autonomiju, un "sava
valoda" tad kalpotu par taisnības ieganstu. Endzelīna atbilde, kādu no viņa lekcijās dzirdējusi Rasma Grīsle, ir skaidra: "Valodas ziņā Latgales latviešus nevar nošķirt no pārējiem latviešiem. (…) No baltu valodniecības viedokļa ir ģeneāloģiski aplam, ja no latviešu valodas augšzemnieku dialekta izrauto "latgaliešu valodu" stata blakus leišu un latviešu valodai kā trešo dzīvo baltu valodu."
Slavēts un nīcināts
Padomju varas attieksme pret Endzelīnu būtu atsevišķa raksta vērta, tajā velnišķīgi savijās ārēja godināšana un faktiska izraidīšana no Universitātes, Endzelīna dibinātās baltu filoloģijas nodaļas likvidēšana un viņa mantojuma drupināšana. 40.gadu sākumā Endzelīns bija sagatavojis Lettische Grammatik otru, papildinātu izdevumu, bet padomju vara neatļāva viņam to nosūtīt uz Vācijas apgādiem, smējās, kāpēc tā būtu jāsūta uz ārzemēm, bet nedrukāja arī Latvijā, sakot, ka nav ko vāciski drukāt. Pēteris Kļaviņš stāsta, ka uz padomju okupācijas varas mudinājumu tulkot šo darbu latviski Endzelīns esot atteicis, ka viņam ir citi darbi un viņš vairs neesot tik jauns. Tad pie tulkošanas ķērās apgāda Liesma sameklēti tulkotāji. Daži tulkojumi bija slikti, un tad Endzelīns Kļaviņam lūdza uzņemties redaktora pienākumus. Oficiālais redaktors bija apgāda nozīmētais Feldhūns, bet Kļaviņš tagad saka: man iebildumu nebija, ka tik iznāk Gramatika.
Mūža pēdējos gadus Endzelīns pavadīja savās Kokneses mājās Nākā, šeit arī aizgāja mūžībā. Pēc kara Endzelīna līdzstrādniece un viena no Mīlenbaha vārdnīcas papildinājumu autorēm Edīte Hauzenberga-Šturma strādāja Bonnas Universitātē. Tur viņu sameklēja Vintera apgāds un jautāja, kā varētu sarakstīties ar Endzelīnu, jo apgāds nepārtraukti saņemot pieprasījumus, kad varēs dabūt viņa Gramatiku. Endzelīnam apgāds bija rakstījis vēl 1960.gadā, bet atbildi nav dabūjis. "Protams, padomju cenzūra nedeva Endzelīnam rokā to, ko tai nevajag," P.Kļaviņš stāsta, ka ir izskatījis visu Endzelīna saraksti, bet tur tāda pieprasījuma nav. Apgāda nākamā vēstule Hauzenbergai-Šturmai nāca 1969.gadā, prasot palīdzību Endzelīna mantinieku meklēšanā, jo cits liels zinātniskās valodniecības apgāds Parīzē izdevis Endzelīna baltu valodu salīdzināmās gramatikas tulkojumu angļu valodā un vēlas izdot arī Lettische Grammatik. Arī uz šo vēstuli atbilde netika saņemta.
Visu rakstu par Jāni Endzelīnu lasiet Sestdienā!