Kāpēc kara nav, bet bēg?

Laiks iet, apkārtējais totālais nošņurkums vairs neduras acīs, elektrības padeves traucējumi sāk šķist pilnīgi parasta lieta, apkārtējie cilvēki ir jauki, un pēc dienām desmit Rietumu medijos par reti baisu vietu pasludinātās Eritrejas viesis nejauši pieķer sevi pie domas, ka no visām pasaulē apskatītajām valstīm šī ir viena no retajām, kur, neraugoties uz visādām īpatnībām un dīvainībām, varbūt varētu arī dzīvot, ja nu akurāt nāktos. Taču tas ir tikai pirmais iespaids, kas rūpīgākam vērotājam ar laiku izgaist kā nebijis.
 

Etiopijas PSR

Protams, šī ir tāda Padomju Savienības atrauga Āfrikas nomalē – tas ir redzams ik dienu un ik brīdi. Padomju elpa vienkārši dvestin dveš no vietējās angļu valodā iznākošās avīzītes ar īpatno nosaukumu Eritrea PR File. Galvenā ziņa – Eritrejas prezidents Isaija Afeverki ticies ar Abū Dabī kroņprinci un pēc būtības ne par ko nav vienojies, taču apmeklējis dažādas rūpnīcas.

Atvērtas trīs jaunas pamatskolas, kuras izmaksājušas sešus miljonus vietējo naudiņu nakfu, skolēniem no trūcīgām ģimenēm piešķirti dažādi pabalsti, kara veterāniem invalīdiem piešķirti pabalsti, aizdevumi un apmaksātas dažādas mācības, lai "padarītu viņus patstāvīgus un sevi uzturošus". Tad vēl eritrejiešu kopienas festivāls Itālijā, slavas stāsts eritrejiešu biškopjiem, intervija ar augstskolas mācībspēku par jaunajiem ekonomikas sasniegumiem un tā tālāk, un tā tālāk.

Ikdienas ekonomikas izpausmes te ir tieši tik dīvainas, cik dīvainām tām jābūt afrikāņu "pēseresijā". Lai gan medus ir viens no Eritrejas slavenākajiem produktiem (lai neteiktu, ka vienīgais), Asmeras tirgū to neatrodu, kaut acis izskatu. Tikai uz pilsētas galvenās ielas viena vienīga veikala vitrīnā ielikta zīmīte ar informāciju, ka te, lūk, pieejams dabiskais, organiskais medus.

Ir atsevišķs tirgus rajons, kur līdz ar tinumiem un pinumiem pārdod visu, kas vajadzīgs eritrejiešu tradicionālās kafijas pagatavošanai, – krāsniņas, panniņas, krūkas, pītos paliktnīšus un ogļu vēcējamos. Vārdu sakot, visu, izņemot... pašu kafiju.

Nekā tāda, kas atgādinātu suvenīrus, šeit vienkārši nav. Eritrejas amatniecība acīmredzot nav orientēta uz tūristiem, kuru galu galā ir tik maz, ka nav arī nekādas jēgas piepūlēties. Atrodu vienīgi stikla izstrādājumu veikalu, kurā tā pati ogļu krāsniņa, kas izgatavota no degvielas mucu bleķa, ir izdaiļota ar stikla gabaliem, īpašu priekšējo vitrīnīti, kurā salikti dažādi mirdzoši priekšmetiņi, un aprīkota ar rokturi. Šis amizantais, taču prastais izstrādājums maksā ne daudz, ne maz – sešus tūkstošus nakfu. Pēc oficiālā kursa – tātad četrsimt dolāru. Nē, tā nav drukas kļūda – četrus simtus dolāru! Pēc melnā tirgus kursa nedaudz mazāk, bet tik un tā nenormāli – divsimt dolāru. Nav brīnums, ka gribētāji gluži rindā nestājas.

Vēl viens mazais brīnums: oficiālais valūtas maiņas kurss ir piecpadsmit nakfu par dolāru. Melnajā tirgū – trīsdesmit un vairāk. FedEx man par deviņu kilogramu paciņu uz Latviju paprasa septiņarpus tūkstošu nakfu, kas pēc oficiālā kursa būtu astronomiski pieci simti dolāru. Kad piedāvāju maksāt dolāros, izrādās, ka sūtīšanas cena sanāk tikai nedaudz virs simta. Kas tā par matemātiku? Paprasiet ko vienkāršāku...
 

Tomēr nav Ziemeļkoreja

Taču, kad savam šoferim un viņa sievai pastāstu šo to par dzīvi Ziemeļkorejā, viņi vienbalsīgi nosaka – o, Eritreja ir brīva valsts! Šeit ir jādzīvo trūcīgi, ekonomika ir pilnīgās lupatās, bet šeit tev ir pase, šeit vari pietiekami brīvi pārvietoties, arī aizbraukt no valsts, ja tev ir, uz kurieni aizbraukt. Gandrīz katram eritrejietim, ar ko runāju, kāds radinieks dzīvo kaut kur pasaulē. Šofera sieva padzīvojusi Sudānā, mēģinājusi tikt uz Austrāliju vai Zviedriju, bet neveiksmīgi.

Ir arī tādi, kas padzīvojuši ārzemēs un atgriezušies. Viesnīcas šoferis ir vīriņš jau gados, kas runā trakoti labā angļu valodā – vietējiem apstākļiem, protams. Izrādās, viņš Amerikā nodzīvojis piecpadsmit gadu, dzīvojis gan Dalasā, gan Kolumbusā, strādājis gan par taksistu, gan par eksprespasta izvadātāju. Vēl vairāk – viņam ir arī Amerikas pase, bet viņš ir atgriezies un dzīvo Asmerā. Te viņam patīkot labāk.

Šeit ir arī citādi cilvēki, kas šajā nedaudz citādajā realitātē dzīvo tādu dzīvi, pie kādas mēs esam pieraduši. Mana šofera kaimiņš Samuels ir labi pārticis cilvēks, stāsta, ka regulāri spēlējot tenisu, viņam esot pat starptautisks trenera sertifikāts, jā, un Intercontinental viesnīcā Asmerā esot arī skvoša korts. Gandrīz normāla pasaule...

Iespējams, ja es nebūtu pietiekami ilgu laiku pavadījis Padomju Savienībā, šī nedaudz jokainā, taču rimtā un rēnā realitāte mani arī spētu piemānīt un es prom dotos ar pārliecību – ko nu var ņemties, valstiņa ir nabadzīga, taču jauka un mierīga, un neviens te nevienam neko īpaši pāri nedara. Taču bijušā padomju cilvēka acs ir ietrenēta uz dažādiem sīkumiem, un šie ķieģelīši pamazām liekas un saliekas kopā.