Tukšumu atstāt nevajag

Šī grāmata atspoguļo svarīgu dzīves posmu, kuru sākot man nebija ne mazākās nojautas, cik ļoti tas mani mainīs, – savas nesen kā iznākušās grāmatas Elijas nama garša aprakstā atzīst Inga Rubene. Pedagoģe un kontemplācijas skolotāja, kura sarakstījusi recepšu grāmatu. Kā tas iet kopā?

Tiem, kuriem kaut reizi bijusi iespēja paviesoties Ingas un viņas vīra teologa Jura Rubeņa kopīgi izlolotajā Elijas namā Lūžņā, šāds jautājums gan neradīsies. Šajā klusuma caurstrāvotajā vietā, kur nevajadzīgi trokšņi, šķiet, gluži vienkārši nespēj eksistēt, ne tikai skaņas, bet visas maņas iegūst jau pavisam citu nozīmi un intensitāti. Arī garša te kļūst par daļu no kopīgā ikdienas veseluma, iedodot ritmu tās nemainīgajam līdzsvaram.

Ingas darbības fokuss ir meditācija un sievietes identitātes atklāšanas jautājumi, tagad viņa ir viena no skolotājiem Integrālās izglītības institūtā Rīgā un vada arī seminārus un retrītus. Taču, kā pati to vairākkārt uzsvērusi, – tieši Elijas nama izveide ir bijis būtisks pagrieziena punkts viņas dzīvē, un droši vien tāpēc arī recepšu apkopojums viņas izpildījumā nav tikai pavārgrāmata. Tajā atrodamas arī īsas Ingas pārdomas – ja vēlaties, meditācijas vai impulsi – par pasauli apkārt, dabu un sevi tajā. Tas viss kopā veido tādu netveramu smalkumu, kādēļ tā vienkārši intervēt, uzdodot viņai visus iespējamos jautājumus, likās lieki un neiederīgi. Tāpēc šoreiz nevis intervija, bet saruna, kurā Ingu satiek raidījuma Literatūre vadītājs Gustavs Terzens. Viņš atzīst: tā bija jau sen gribēta, bet līdz šim vēl nenotikusi saruna starp cilvēkiem, kuri piecus gadus regulāri klusējuši kopā.

Kāda bija pati pirmā maltīte Elijas namā?

Pirmā maltīte bija Elijas nama iesvētīšanā – tas bija 2009. gada 26. novembrī. Bija apmēram 30 viesu, bija aukstais galds ar dažādiem salātiem, laša kūka, kuras recepte ir arī grāmatā.

Baltijas laša?

Jā, mūsu pārvaldnieks bija noķēris zivi.

Vietējais līvu krasta zvejnieks.

Jā. Un desertā bija saldās maizītes.

Kāds cits gudrs vīrs no līvu krasta vienā no retrītiem man reiz teica: "Gustav, ja tu gribi atrast labu grāmatu, bet nevari tādu atrast, tad uzraksti!" Vai šis ir arī par tavu grāmatu? Tu iepriekš teici, ka tā tapa ilgi.

Ar manu grāmatu gluži tā nebūs. Man bija sajūta, ka visa situācija ir nobriedusi, un šī grāmata ir mans atskats uz desmit gadiem, kas bijuši Elijas namā. Šobrīd Elijas nams ir pārmaiņu procesā, pasākumi tur vēl notiek un turpinās notikt, bet šobrīd jau mazāk – mēs vairāk esam Rīgā, Integrālās izglītības institūtā.

Bija sajūta, ka šis ir tas pagrieziena punkts, kad varu atskatīties, un tāpēc grāmatā ir ne tikai receptes, bet arī manas pārdomas, kurās es mēģināju uzrakstīt, ko šie desmit gadi ar mani ir darījuši.

Teikšu atklāti, ka es tās receptes pāršķīru un vispirms lasīju tavas pārdomas. Mana Elijas nama pieredze nu jau ilgst piecus gadus, es pat vairs neskaitu, cik retrītu šajā laikā ir bijis. Un katru reizi es domāju, kāda ir Lūžņa, kādi ir Ovīši, kad tur nenotiek retrīti. Es nekad neesmu atļāvies uz turieni braukt citā laikā, lai vienkārši visu kārtīgi izložņātu, jo zinu, ka gribu par to vietu sev atstāt to sajūtu, kāda man ir tieši šajā klusumā. Tāpēc, lasot tavu grāmatu, es domāju: bāc, es taču tieši pa tām pašām vietām esmu staigājis, kā es nepamanīju to griezi!

Tu vari iedot sajūtu, kāda ir atšķirība starp Ingu retrītu laikā, kādu tevi droši vien pazīst lielākā daļa no tiem, kas ir satikuši Elijas namā, un Ingu pēc tam, ikdienā?

Es nevaru sevi sadalīt divās Ingās. Ir viena Inga. Tā dzelžainā disciplīna – tas ir kaut kas tik organisks un dabisks retrīta laikā, ka es vienkārši tajā brīdī tāda esmu.

Man ir vajadzīga tā kārtība, precizitāte, tā iekšējā sajūta, ka viss notiek, ka es neko netraucēju – ne tiem procesiem, kuros cilvēki ir iekšā, ne tam, ko un kā viņi dara. Ka es vienkārši daru savu darbu, lai visiem būtu iespējami ērti un labi.

Kad retrīti beidzas, tad, protams, viena diena ir pilnīga nespēka diena – gribas atpūsties un negribas neko darīt. Pēc tam atkal pamazām ieeju ikdienas ritmā. Ja esam Lūžņā, ļoti daudz staigājam pa mežu, gar jūras krastu – tas ir tāds rekreācijas laiks, kad mēs [ar Juri] vienkārši varam iet kilometriem, būt kopā ar dabu un paši ar sevi.

Kurš no jums ir ātrāks gājējs?

Mēs esam iemācījušies pielāgoties viens otram.

Es zināju, ka tu tā teiksi. (Abi smejas.) Esmu novērojis, ka Juris brīžiem ir straujš, un, kad viņš tā pa īstam lekcijās iedegas, var just: ja viņam būtu tajā brīdī kaut kur jāiet, gaita noteikti paātrinātos.

Jā, bet, kad mēs pastaigājamies, reizēm man pat gribētos iet drusku ātrāk. Jurim ir vajadzīgs tas lēnais, mierīgais temps, lai viņš vienkārši būtu ar sevi, ar dabu, ar to, kas ir apkārt. Tas ir ļoti, ļoti bagātinoši mums abiem. Mēs pat varam neko daudz nerunāt – tieši tā kopā iešana dod kopības, atpūtas un miera sajūtu. Vērība pret apkārtni tad ir ļoti saasināta.

Parasti retrītu beigās, kad beidzas klusuma laiks un atkal drīkst runāt, pirmie vārdi, pirmā sajūsma kā tāds aizturēts balons ir veltīta tev: Inga, paldies! Bet vienlaikus tu man nekad neesi asociējusies ar tādu klasisku virēju, ķēkšu, virtuvi – nekad! Kā tev pašai tas šajā laikā ir bijis?

Bija periods, kādi trīs vai četri gadi, kad mums bija ļoti daudz retrītu – katru gadu ap trīsdesmit pieciem. Būtībā retrīti notika gandrīz katru nedēļas nogali vai kādreiz pat arī nedēļas vidū. Tas bija ļoti, ļoti intensīvs laiks.

Tur arī tā Elijas nama garša radās – tajā intensitātē?

Elijas nama garša radās ļoti pamazām... Ja mēs atgriežamies pie pašiem pirmsākumiem, jāatzīst, ka es ilgi domāju, vai esmu gatava, vai spēšu ilgstoši darīt to, kas būtu jādara, lai Elijas nams varētu būt un pastāvēt, un vai es tiešām esmu gatava gadiem strādāt virtuvē. Bet, kad biju pieņēmusi lēmumu, ka es to darīšu, atradu tajā arī ļoti lielu prieku.